Sarunas izstādē "Nenorunātās tikšanās": Driants Zeneji un Kristaps Epners

Iesākam sarunu ciklu par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkoto starptautisko izstādi „Nenorunātās tikšanās”, kura pagājušajā nedēļā atklāta Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls”. Izstādes nosaukums patapināts no Arkādija un Borisa Strugacku stāstu krājuma un paskaidro ekspozīcijas galveno ieceri: pētīt zinātniskās fantastikas ietekmi gan mūsdienu, gan pagājušā gadsimta nogales mākslā. Turpinājumā saruna ar albāņu mākslinieku Driantu Zeneji un mūsu pašu autoru Kristapu Epneru. 

Driants Zeneji: Pamestas ainavas skaistums ir manas komandas redzējuma veidotājs

Albāņu mākslinieks Driants Zeneji savos darbos apvieno personīgus un kolektīvus stāstus, un būtiska loma to atveidē ir arī utopijas idejai, nepiemirstot ironijas un mīta potenciālos efektus mākslas darbā kā radošā procesa galarezultātā. Viņa darbs “Varbūt kosmoss nav nemaz tik neparasts” pārstāvēja Albāniju šīgada Venēcijas mākslas biennālē un šobrīd tas aplūkojams izstāžu zāles “Arsenāls” ekspozīcijā ar kopnosaukumu “Nenorunātās tikšanās”.

Tā ir divkanālu videonstalācija – filma, kurā sekojam līdzi piecu jauniešu ceļojumam mistiskā, pamestā, industriālā teritorijā. Darba iersomi Zeneji guvis no albāņu fiziķa un un rakstnieka Ariona Hīsenbegasa zinātniskās fantastikas romāna “Ceļā uz Epsilonu Eridani”, kurš iznācis mākslinieka dzimšanas, proti, 1983. gadā. Romāna sižets risinās Albānijas ziemeļaustrumu pilsētā Bulkizē – hromīta raktuvēs. Šim izraktenim ir bijusi būtiska loma Albānijas industrializācijā, un, bezmaz vai likumsakarīgi – arī ekonomisko un politisko sadursmju izraisīšanā.

Savukārt kino cienītāji Drianta Zeneji darbā pamanīs līdzības ar Andreja Tarkovska šedevru “Stalkers”. Vai šī līdzība panākta apzināti, skaidro pats autors.

Kristaps Epners savu darbu fokusē uz Gunta Gunnara Taņņa "Utopijas" attīstību

Šī – un arī 2007.gada Purvīša balvas nominants, mākslinieks Kristaps Epners izstādes “Nenorunātās tikšanās” skatītājus savā instalācijā “Utopija tagad un šeit” iepazīstina ar Gunti Gunnaru Tanni – vienu no impozantākajām trimdas personībām.

"Priekš manis sākums "Utopijai" ir mana tēva [kinorežisors Ansis Epners] filma "Es esmu latvietis", kur viņš saka: "Es tevi satiku peicus gadus atpakaļ un sapratu, ka tevi vajag iedabūt iekšā filmā "Es esmu latvietis"." Un to viņš sāka 1990. gadā, kad filma jau ir pabeigta. To viņš saka tad, kad abi ir vēl vienu reizi satikušies," stāsta Kristaps Epners, kuram tēva filmētais bija iesēdies atmiņā.

Tannis 13 gadu vecumā kopā ar ģimeni dodas kara bēgļu gaitās, par tālāko viņa mūža dzīvesvietu top Kanāda. Kā daudziem emigrantiem – sākotnēji bez graša kabatā, tomēr uzcītība, talants un profesionālās spējas Guntim Tannim dod iespēju apgūt lidotāja profesiju, visbeidzot iegūstot kapteiņa darbu lidsabiedrībā „Air Canada”.

Visspilgtāk Taņņa personību raksturo viņa vairāk nekā 30 gadus ilgie centieni un darbs pie grandiozas nākotnes pilsētas izveides Kanādas nomalē. Projektā bija vairākas nozīmīgas ambīcijas: peldoša lidlauka izveide Hurona ezera Notavasagas līcī, kā arī 58 kilometrus garš, daļēji peldošs tilts pāri Ontario ezeram, kas savienotu Toronto ar Ņujorkas štatu. Savukārt pašā Utopijas pilsētā Notavasagas upes, kura atgādinot mūsu pašu Gauju vai Amatu, krastā kursētu viensliedes dzelzceļš.

Kristapa veidotajā instalācijā iekļauts gan video, gan telpiski objekti, grafika, skaņu celiņi ar paša Taņņa audiopiezīmēm un grāmata, kurā iekļautas viņa skices un plānojumi.

Uz izstādes atklāšanu un tām sekojošajām sarunām ar māksliniekiem uz Latviju no Kanādas bija ieradusies arī Gunāra Taņņa meita, dzejniece Lilita Tannis.