„Manuprāt šī filma apliecina, ka Streičs ir daudzveidīgs režisors, un parāda Streiču kā autoru, nevis klasiskā kino izcilu stāstnieku, bet autoru, kas brīnišķīgi pārvalda kino estētiku,” tā par Jāņa Streiča filmu „Tikšanās uz Piena ceļa” (1985) bilst Latvijas Kultūras Akadēmijas profesore Inga Pērkone.

Pērkone uzskata, ka gan šī filma, gan filma „Carmen Horrendum" ir nenovērtēta, un Latvijas publika, iespējams, tās palaidusi garām varbūt ideoloģisku iemeslu dēļ.

Pērkone arī atklāj, ka Streičs pats šo filmu definējis kā pirmo apzināti mākslinieciski programmatisko filmu. Līdz tam vairāk bija tautas mentalitātes meklējumi un pētījumi.

"Šo filmu veidojot,  Streičs cīnījās par tiesībām runāt tādā mākslinieciskā izteiksmē, kā viņš bija iecerējis. Tas izraisīja daudz iebildumu Rīgas kinostudijā, bet lielā mērā pateicoties Kino studijas direktoram Heinriham Lepeško, kurš kādā mākslas padomē teica, ka beidzot ir parādījies autors, kurš nolēmis nepakļauties studijas diktātam.  Var teikt, ka vienpersoniski ļāva Streičam strādāt, kā vēlas," stāsta Pērkone.

Streičs definējis, ka runa par cilvēku spoguli. Astras tēls (atveido Ināra Slucka) ir zvaigznes un Madonnas tēls, kura vēro, bet sevī neuzsūc. Tikai spogulis, kas atspoguļo. Pērkone atzīst, ka mākslinieciskā ziņā tas ir interesanti, bet ne visā filmā pilnā mērā īstenots.

Pērkone arī uzskata, ka filmas "Tikšanās uz Piena ceļa" kulminācijas epizode ir viena no izcilākām epizodēm latviešu kino. Epizode, kurai dots nosauku "Krustceles": milzīgs kara lauks, kurā iet padevušās vācu armijas daļas un padomju armija un visas armijas daļas samiksējas kopā; Ir uzlidojums un visi cilvēki sajūk lielā mudžeklī, nav atšķirību, vai tas ir vācietis, krievs vai gruzīns.

"Savam laika ideoloģiski neuzbāzīga filma," vērtē Pērkone.