Valoda kā ekonomiskais stimuls un motivācija

No 27. līdz 29.aprīlim Rēzeknē notiks Latgales kongress “Latgaliskuma kods Eiropā: nu volūdys da ekonomikai”. Šogad kongress pievērš uzmanību ekonomiskajiem aspektiem Latgales attīstībā, bet viennozīmīgi valodai, latgaliešu valodas attīstības problemātikai un būšanai mūsdienu Latvijā šajā pasākumā vienmēr ir būtisks aspekts. Diskusiju par latgaliešu valodu vada Renāte Lazdiņa.

Viņa Latvijas Radio Latgales studijā ir uzaicinājusi vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvjus un valodas aktīvistus, lai pāarunātu latgaliešu valodas vietu šodienas sabiedrībā. Bet iesāksim ar to, ko par latgaliešu valodu un tās attīstību, mācīšanu skolās domā rēzeknieši.

Turpinājumā par latgaliešu valodu diskutē biedrības „LgSC” valdes priekšsēdētāja Edīte Husare, biedrības „Valodu māja” projektu vadītāja Elīna Kokareviča un prozaiķe, dzejniece, literatūrzinātniece un aktīva sabiedriskā darbiniece Ilze Sperga.

Biedrības “LgSC” ikdienas darbs ir cieši saistīts ar latgaliešu valodas saglabāšanu un popularizēšanu gan uzturot latgaliešu kultūras portālu "Lakuga.lv", izdodot grāmatas un realizējot citus ar valodu un kultūru saistītus projektus, biedrības valdes priekšsēdētāja Edīte Husare atzīst, ka latgaliešu valoda viņai ikdienu ir izcils darba lauks, kurā nekad nebeigsies vagas, kuras ravēt. Tāpat viņa latgaliešu valodas lietotājus iedala divu tipu cilvēkos.

„Vieniem latgaliešu valoda ir ikdiena – viņi to lieto, tajā runā un vienkārši ar to dzīvo un tas nešķiet nekas īpašs. Un tad ir tie otrie, pie kuriem es varu pieskaitīt arī sevi, kuri uztraucas par situāciju, ka tie kuri latgaliski runā, ka nemaz tik daudz viņu nav un ka mēs, kuri mākam runāt, nemākam rakstīt latgaliski, ka pietrūkst jauna latgaliskā materiāla, kuru lasīt. Te es domāju literatūras tipa dažādi izdevumi. Un latgaliešu valoda, manuprāt, vienalga ir process, jo rakstība attīstās, mēs to lietojam, kaut kādas jaunas vēsmas, jauni procesi šajā visā parādās kā ar jebkuru valodu pasaulē,” vērtē Edīte Husare.

Biedrības „Valodu māja”projektu vadītāja Elīna Kokareviča pārstāv nevalstisko organizāciju, kas darbojas Rīgā un strādā ar dažādām valodām, tostarp pēdējos gados arī ar latgaliešu valodu.

„Mēs redzam valodu kā daļu no cilvēka identitātes. Un attiecīgi pasaulē daudzās valstīs pasaulē cilvēki tiek mudināti runāt savos dialektos, izloksnēs neatkarīgi no tā, kā mēs dēvējam latgaliešu valodu - vai par dialektu, vai par izloksni - tur noteikti strīdi vēl notiek un notiks. Mēs to dēvējam par valodu, un attiecīgi mūsu ieskatā ir svarīgi runāt par šo interesanto valodisko fenomenu Latvijā, kamēr tas ir dzīvotspējīgs. Jo bieži vien ir tā, ka mēs sākam runāt par kaut kādām interesantām valodām  vai paveidiem tad, kad tie sāk izzust, bet mums ir tā iespēja, ka mēs vēl varam to aktivizēt, mēs vēl varam par to runāt, mēs varam to lietotāju un runātāju skaitu palielināt ar aktivitātēm,” atzīst Elīna Kokareviča.

Tāpat Elīna uzsver, ka pēdējos gados latgaliski izdots daudz grāmatu un ir pietiekoši daudz valodas attīstībā ieinteresētu cilvēku.

Prozaiķe, dzejniece, literatūrzinātniece, aktīva sabiedriskā darbiniece Ilze Sperga, kas saņēmusi neskaitāmus Latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” apbalvojumus, tostarp arī par pagājušo gadu, atzīst, ka viņai latgaliešu valoda nav tikai babas valoda, bet tā ir arī bērnu valoda.

„Tāpēc ka valoda dzīvo tikai tik ilgi, kamēr tā ir vajadzīga. Man ir sanācis tā, ka es ar saviem bērniem runāju latgaliski, viņi man latgaliski neatbild, bet runājot viņi lieto latgaliskas formas, viņi dažreiz tulko no latgaliešu uz latviešu, jo šobrīd 5-7 gadu vecumā valodas sistēma viņiem ir nostabilizējusies, un viņi zina, kā runāt latviski. Reizēm viņi runā latgaliski tad, kad viņi aizmirst, ka viņiem ir jārunā latviski,” stāsta Ilze Sperga.

Kā saka Ilze, viņas babas valoda nav nomirusi, tā dzīvo viņā, bet vai tā valoda dzīvos, tas ir atkarīgs tikai no katra paša.