Kāds latvieša tēls tika radīts pirms 120 gadiem un kāds tas ir mūsu priekšstatos šodien? Cik lielā mērā vēl šodien mūsu piederību latviešiem un Latvijai nosaka arī tās vērtības, kuras tika izceltas kā būtiskas pirms 120 gadiem? Izstādes „Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde” autori aicina mums par to pārdomāt un, tiekoties ar Kultūras Rondo, atklāj savu versiju par to. Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā izstādē tiekamies ar Etnogrāfijas nodaļas vadītāju Sanitu Stinkuli, Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītāju Tomu Ķikutu un Arheoloģijas departamenta vadītāju Jāni Cigli.

“Izstādes attīstības vēsture ir gara. Sagatavošana ilga no 1893. gada janvāra līdz 1996. gada augustam. Šajā laikā izauga tik vērienīga,” sarunā Kultūras Rondo atklāj Sanita Stinkule.

Stinkule stāsta, ka Rīgas Latviešu biedrība (RLB) bija sākusi veidot savu Latviešu muzeju kopš 1869. gadā, bet viņiem ne īpaši veicās, trūka naudas, telpu, pieredzes. Tomēr 1894. gadā atvēra muzeja pirmo ekspozīciju, divās mazās telpiņās bijuši izstādīti tradicionālie apģērbi stikla skapjos, arī mūzikas instrumenti, darbarīki. Kad nācis piedāvājums veidot Latviešu etnogrāfisko izstādi, sākumā bijusi doma papildināt šo jaunatklāto ekspozīciju. Taču, kad RLB sākusi apzināt citus paraugus, kur citur bijušas līdzīgas izstāde, kaut vai Čehijā 1895. gadā, rodas doma, ka jātaisa daudz vērienīgākā.

"Arī uzsāktā kampaņa par priekšmetu vākšanu atstāj iespaidu. Priekšmetu sāk nākt daudz. Tāpat nozīme ir augošajām ambīcijām, ka latvieši spēj un var vairāk nekā dažas telpiņas vienā ēkā iekārtot," stāsta Stinkule. 

Tā kā Latviešu etnogrāfiskā izstāde notika Viskrievijas 10. arheoloģijas kongresa laikā, Jānis Ciglis iepazīstina ar vēsturisko kontekstu.

“Arheoloģiskos kongresus Krievijas impērija sāka rīkot 19. gadsimta vidū, tie notika Maskavā Pēterburgā, Harkovā. Tas, ka kongress notika Baltijas guberņā bija pat nejaušība. 8. Viskrievijas arheoloģijas kongresa laikā lielkņazs Sergejs Aleksejevičs Romanovs izteica cara Aleksandra III vēlmi, lai nākamie kongresi notiktu Viļņā, Rīgā un Varšavā. Un tie ietilpa rusifikācijas politikā, ko piekopa Krievijas impērija,” skaidro Ciglis.

Ciglis norāda, ka Baltijas guberņas bija separātas un Krievija centās vācbaltu separātismu likvidēt. Turklāt vācbaltu reakcija bija rezervēta pret kongresa norisi. Viņi negribēja iesaistīties. Bija arī valodas problēma, jo Baltijas vācieši nevarēja krievu valodā nolasīt zinātniskos referātus par Baltijas vēsturi. Tad aizsākas gara sarakste ar kongresa organizācijas komisijas vadītāju, kas atļāva tomēr vāciski lasīt referātus.

"Arī kongresam bija paredzēta izstāde Lielajā ģildē. Pamatos tā bija arheoloģijas izstāde. Latviešu etnogrāfijai domātā izstāde bija paredzēta kā nodaļa, bet izvērsās daudz grandiozāka, nekā paša kongresa izstāde,"atklāj Ciglis.