Viesturs Kairišs Nacionālajā teātrī dramatizējis Zigfrīda fon Fēgezaka „Baltiešu gredzens”. Par interpretējumu Kultūras Rondo saruna ar aktieriem Lolitu Cauku un Arturu Krūzkopu.

"Simtgades kontekstā šis iestudējums dara teātrim lielu godu, teātris uzņēmies atbildību aizskart šo smago tēmu mūsu vēsturē un izdarījis to, manuprāt, labi," uzskata Lolita Cauka.

Savu lomu raksturojot, aktrise bilst: es esmu visīstākā vācbaltiete, tā vācbaltiete, kas neaizbrauc un paliek šeit, savā dzimtenē.

"Būtiskākais, cik esam atvērti saprast, ieklausīties, paskatīties uz šo problēmu.

Pēc ģenerālmēģinājumiem un pirmajām izrādēm man ir bail, ka izrāde nedaudz cietīs no to skatītāju viedokļa, kam skats uz vācbaltiešiem ir no Barona Bundula izrādēm. Viņi varbūt negribēs šādu skatījumu.

Mums, latviešiem ir drusku tāda īpašība, ka mēs zinām labāk un mūsu patiesība ir īstākā. Viņi pārmetīs šai izrādei to, ko nevajag pārmest," vērtē Lolita Cauka.

Aktrise stāsta, ka pirmā sastapšanās ar vācbaltiešiem arī viņai bija izrādē „Dullais barons Bunduls”, kur spilgti parādījās priekšstati, kādi mums bija par vācbaltiešiem. Tad bija izrāde „Uz neatgriešanos” - tas bija skatījums uz to laiku no latviešu pozīcijām.

"Šis ir mēģinājums skatīties no vācbaltiešu pozīcijas, cik ļoti viņi izjuta prombraukšanu no savas dzimtenes. Mēs pat nevaram aptvert," norāda Cauka.

Aktrise arī atzinīgi vērtē sadarbību ar režisoru Viesturu Kairišu.

"Laiks kopā ar Viesturu Kairišu ļoti bagātina, arī kā cilvēku, viņam būtiska ir vertikāle visos viņa darbos, šeit it īpaši. Arī runājot par Vāgneru, ir fantastiski, ka tas skan, tas bagātina visu vācbaltiešu tēmu, visas attiecības," bilst Cauka.