Uz jautājumu, kas parasti visvairāk gaida un priecājas par sniegu, atbilde ir – bērni. Taču ir vēl kādi citi sniega mīļi, tie ir kamanu suņi - haskiji un malamuti. Ar ko tie atšķiras viens no otra, kāpēc šos suņus daudziem cilvēkiem tomēr nevajadzētu turēt mājās, par ko domā haskiji, velkot kamanas un kuru burtu šie suņi „izrunā” vislabprātāk. Par visiem šiem jautājumiem saruna ar haskiju un malamutu saimnieci, biedrības “Sniega suņi” valdes priekšsēdētāju Ivetu Preisu-Imaku.

Haskiji un malamuti - suņi kamanu vilcēji, senas šķirnes, kuru izcelsme ir ziemeļu reģioni. Mēs vairāk zinām zilacainos haskijus. Te gan jāpiebilst, ka šīs šķirnes suņiem acis var būt teju visās varavīksnes krāsās, un arī šo suņu apmatojums var variēt no gaiša līdz tumšajiem toņiem.

Malamuti ir nedaudz lielāki, druknāki, lācīgākiem sejas vaibstiem, brūni vai pelēki un  arī acis tiem nekad nebūs "haskiju zilās".  Šo suņu saimniece Iveta Preisa- Imaka  smej, ka nereti vien viņa malamutus dēvē par balamutēm, šo suņu pļapīguma dēļ.  Malamuti „runā” vairāk nekā haskiji. Iveta Preisa- Imaka ar saviem sniega suņiem piedalās sacensībās, kur dzīvnieki velk dažādus braucamrīkos, vai tāpat skrien kopā ar cilvēku un ziemā vizina gan bērnus, gan pieaugušos suņu pajūga vilktās kamanās. Paši suņi  Ivetas mājās ir ienākuši kā savulaik nevajadzīgi un bieži nāvei nolemti kustoņi, tik viens no visiem 12  spalvaiņiem ir iegādāts apzināti.

Runājot par slodzi  haskijiem un malamutiem, jāņem vērā, ka šiem  suņiem nepietek vien ar vienkāršu paskraidīšanu pa lauku, ierastas nodarbes ir jau minētā kamanu vilkšana, tad vēl tādas sporta disciplīnas kā bezsniega sezonā baikdžorings jeb  velosipēdista vilkšana, kanikross jeb skrējiens kopā cilvēku, skūterings jeb  bezpedāļu velosipēda vai trīsriteņa vilkšana un ziemā skijorings jeb slēpotāja vilkšana.