Dzīvo karaliene, viņu aprūpē, apsargā, kā arī citus darbus valstī veic simtiem tūkstoši paklausīgu un disciplinētu pavalstnieču - aukles, dārznieces un kareivju meitenes - tās ir tropu lapgraužu skudras, kuru garo ceļu var aplūkot Daugavpilī, Latgales zooloģiskajā dārzā. Turpat arī aplūkojami papagaiļi ar „īpašām vajadzībām” - sarkanastes žako un Selvina amazons. Par tropu skudru darba un dzīves ceļiem un kāpēc zoodārza apmeklētājiem ir jāredz arī dzīvnieki ar “defektiem”, stāsta Latgales zoodārza direktors Mihails Pupiņš.

Latgales zooloģiskajā dārzā valda vienlīdzība. Te var aplūkot, kā zoodārza direktors Mihails Pupiņš saka - dzīvniekus ar īpašām vajadzībām un daži zoodārza iemītnieki te brīvi pārvietojas pa teritoriju, piemēram, skudras. Šajā raidījumā Mihails Pupiņš palīdz iepazīt darba organizāciju un romantikas mirkļus skudru dzīvē un skaidro, kā papagaiļi invalīdi tiek adaptēti dzīvei normālos apstākļos.

Skudru dzīve Latgalē

Atšķirībā no mūsu platumu grādu skudrām, kuras devušās ziemā guļā savos pūžņos, zemsedzē vai aiz koku mizas, lapgriežu skudras, tādas, kuras dzīvo Dienvid- un Centrālamerikas teritorijās, Latgales zooloģiskajā dārzā rosās cauru gadu bez atpūtas, tekalējot ceļu pa mākslīgajām liānām, kas cilvēka soļos mērot, būtu kā attālums no Daugavpils līdz Jēkabpilij. Šis mākslīgais liānu ceļš ir viens no garākajiem lapgriežskudru ceļiem Eiropas zoodārzos. Tas sākas pie ārkārtīgi skaistām šo kukaiņu celtnēm - ar stiklu apņemtas sēņu mežģīnes varētu saukt par skudru pasaules Nīmeijera, Gaudi vai Gērija arhitektūras šedevriem.

Skudru dzimumu un piederību darba skudrām, tēviņiem vai karalienēm mātēm nosaka barība. Ja tā ir bijusi trūcīga, no kūniņas izšķiļas neauglīga darba skudra, savukārt labāks ēdiens garantē, ka jaunā paaudze būs auglīgas mātītes vai tēviņi. Turpinām sekot pa pēdām darba skudrām – lapu nesējām, lielajiem kareivjiem, sīciņajiem izlūkiem, ko sastopam pa ceļam uz pāris metrus tālāko skudru ceļa nobeigumu, kur baseina malā vienuviet ir saguldīts izejmateriāls sēņu mājas celtniecībai, gan svaigas, gan sakaltušas lapas.

Lai darbs, kur darbs, taču skudru karalienei reizi mūžā ir pieejami arī mīlas prieki, kad tā satiekas ar skudru puišiem. Neliels atgādinājums par skudru dzimumiem un lomām: darba skudras ir neattīstītas mātītes, kuras arī mēdz izdēt olas, taču tādās attīstās tikai tēviņi. Spārni ir tikai skudru mātēm, tēviņi mēdz pāroties reizi mūžā. Pēc pārošanās tēviņi iet bojā, bet apaugļotā skudru mamma vairākus gadus var glabāt savā ķermenī dzīvotspējīgu spermu. Piemēram, lapgriezēju skudru karaliene šo spermu sevi glabā līdz pat 15 gadiem un savā dzīves laikā rada līdz 300 miljoniem pēcnācēju.

Īpašie žako

Turpinājumā satikšanās ar skaļākajiem un inteliģentākajiem Latgales zoodārza iemītniekiem. Tie ir Āfrikas pelēkie papagaiļi jeb Žako, pelēki ar sarkanu asti un ļoti saprātīgi. Un cilvēki dzirdējuši par šo papagaiļu inteliģenci, nežēlo bargu naudu, steidz šādu putnu iegādāties un, drošs paliek drošs, lai tāds ieguldījums tik ātri nepazustu, apgriež putna spārnus. Karantīnas telpā starp vairākiem citiem žako uz atsevišķa būra jumta tup Ahilejs, krietni atšķirīgāks no saviem sugas brāļiem. Pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir cālis, tāds liels, ar pieauguša putna galvu, taču ķermenis ir klāts ar mazu villainu pūku un spārni…, pareizāk sakot ir redzamas tik atliekas no spārniem.

Mihails Pupiņš parāda vēl divus žako papagaiļus, kuri no olas izšķīlušies ar pavisam nelielām cerībām izdzīvot, bet cilvēka izbaroti un aprūpēti ir izauguši par mīlīgiem un drošiem putniem.