Gads pēc "Karantīnas dienasgrāmatām": neziņa, dīkstāve un cerības uz pavasari

Tieši pirms gada Latvijas Radio programmā “Labrīt” izskanēja ierakstu sērija “Karantīnas dienasgrāmatas”. Toreiz mēs lūdzām divu nedēļu garumā savu ikdienu dokumentēt vairākiem cilvēkiem, kuri piedzīvoja kaut ko mums visiem tolaik nepierastu: jaunā koronavīrusa draudu dēļ viņi pēc atgriešanās no ārzemēm devās divu nedēļu pašizolācijā.

Četrpadsmit dienas faktiski nepamest māju, organizēt pārtikas piegādes, strādāt attālināti – šīs tobrīd jaunās pieredzes tagad daudziem kļuvušas par piespiedu ikdienu. Un gadu pēc pandēmijas sākuma mēs nolēmām atgriezties pie trīs “Karantīnas dienasgrāmatu” autoriem, lai uzzinātu, kā šis gads pārvērtis viņu dzīves.

Pirmās “Karantīnas dienasgrāmatas” autore pirms gada bija cēsniece Linda Vorza. Viņas vīrs Valdis tikko bija atgriezies no komandējuma Norvēģijā, un ģimene ar diviem bērniem gatavojās divu nedēļu pašizolācijai.

“Visa kā pietiks. Galvenais – nestrīdēties un censties pārdzīvot šo visu mierīgi...” viņa toreiz sacīja vienā no saviem ierakstiem telefonā. Kopš tās dienas ir pagājis tieši gads – daudz ilgāk, nekā tolaik šķita.

“Nu neko, šobrīd sēžam dīkstāvē,” atbildi uz jautājumu, kā pašlaik iet, iesāk Linda. Ģimenei Priekuļos pieder ēdināšanas uzņēmums. Lai gan arī pandēmijas pīķī ēst gribētāju nav trūcis, tomēr nesen nolēmuši kafejnīcu uz laiku slēgt.

Karantīnas dienasgrāmatu” pirms gada rakstīja arī Rīgā dzīvojošais amerikāņu diriģents Kristofers Volšs-Sinka. Viņa sieva Māra tobrīd tikko bija atgriezusies no studijām Norvēģijā, un viņi divas nedēļas apzinīgi neizgāja no mājas. Pašizolācijā svinēja arī Krisa 29. dzimšanas dienu.

Vēlreiz sazvanāmies nu jau Krisa 30. jubilejā. Viņi sēž uz dīvāna, Krisam galvā ir svītraina kartona konusa cepurīte.

“Man liekas, toreiz mēs teicām, ka šis būs vienīgo reizi dzīvē – dzimšanas diena karantīnā. Tagad cerams, ka šī būs pēdējā...” nopūšas Kriss.

Lai gan kā diriģents viņš nav varējis pilnvērtīgi strādāt jau gadu, darba esot vairāk nekā jebkad. Ikdienā Kriss strādā sabiedrisko attiecību jomā un raksta tekstus uzņēmumiem ASV.

“Trešdiena. Labi, ka nespīd saule, citādi ir ļoti grūti sevi motivēt strādāt no mājām vai būt mājās...” pirms gada kādā no audio dienasgrāmatas ierakstiem saka zvērināts advokāts Edgars Pastars, būdams pašizolācijā pēc komandējuma Nīderlandē.

Toreiz svaigās sajūtas par darbu no mājām tagad kļuvušas par ikdienu. Sazināmies, protams, “zūmā”.

“Šodien nav tik traki, šis ir tikai kāds piektais “zūms”,” viņš ironizē. Kas ir, kad ir traki? “Nu, deviņi, vienpadsmit, kaut kur tā... No rīta pusdeviņos kā sāc, tā līdz sešiem, pusseptiņiem vakarā. Grūtākais, kad ir vairāki paralēli. Divos es vēl spēju piedalīties, ja nav aktīvi jāvada sanāksme, bet trīs – nē.”

Pirms gada Edgars dienasgrāmatā rakstīja, ka Latvijā vēl daudz jāmācās tiešsaistes sanāksmju kultūra. Pirmā attālinātā tikšanās ar valsts pārvaldi viņam toreiz notikusi “WhatsApp” videozvanā. Viņš secina, ka pa šo gadu augusi gan pieredze, gan prasmes: “Tagad ir pat konkurence: vieni ir “zoom-mīļi”, citi - “teams fani”, un tad ir konservatīvie, kas lieto “Webex”, jo viņiem liekas, ka kāds kaut kur ielauzīsies un kaut ko dzirdēs.”

Pastars lēš, ka attālinātā režīmā viņa darba apjoms pieaudzis vismaz pusotru reizi – tagad starp tikšanām vairs nav jāpārvietojas, piemēram, no Patērētāju tiesību centra uz Finanšu ministriju, un sapulces var iekārtot ar trīs minūšu atstarpi. Trūkst iespējas izlādēt stresu, un to viņš redz daudzos.