Grāmatas kā mazās formas glezniecība. Saruna ar mākslinieci Gitu Treici

Papīra pavēlniece – tā varētu teikt par mākslinieci Gitu Treici. Viņas spilgtās grāmatu ilustrācijas top nevis datorā, bet uz papīra un AR papīru – grāmatu lappusēs redzamie tēli nereti pirms tam tiek plēsti, līmēti, mērcēti, apgleznoti un slīpēti... Katrai grāmatai viņa meklē savu pieeju un ilustrācijas sauc par mazās formas glezniecību. Par savu veikumu bērnu grāmatu mākslā Gita Treice jau otro gadu pēc kārtas nominēta starptautiskajai Astridas Lindgrēnes balvai. Saruna par grāmatām, glezniecību, mūzikas ilustrēšanu un arī baletu.

Balvu un nomināciju Gitai Treicei netrūkst – pirms diviem gadiem viņa saņēma Jāņa Baltvilka balvu bērnu un jauniešu grāmatu mākslā par oriģinālilustrācijām grāmatām "Brūveri brūvē" ("Pētergailis", 2018) un "Latviešu brīnumu pasakas" ("Jāņa Rozes apgāds", 2017); Baltvilka balvai viņa savulaik bija nominēta arī par ilustrācijām Arno Jundzes grāmatai “Ķiparu ļerpatu Čieps” (“Pētergailis”, 2008), vairākkārt nominēta Gada balvai grāmatniecībā un to arī saņēmusi par Gada devumu grāmatu dizainā. Šogad jau otro reizi Gita Treice ir nominēta starptautiskajai Astridas Lindgrēnes balvai. Savulaik arī pati strādājusi “Zelta ābeles” žūrijā un atzīst, ka žūrijas vērtējums neizbēgami ir subjektīvs.

“Māksla jau darbojas ārkārtīgi emocionāli, un katrs vērtētājs ir atšķirīgs. Tas, kas dod iespēju izvērtēt, ir profesionālisms un skola. Mākslas darbi reizēm mēdz nostrādāt ļoti brīnumaini,” smaida māksliniece.

Visvairāk iepriecinot nopelnītas un negaidītas balvas. Bet tām līdzi nākošu publicitātes smagumu neesot nācies just.

“Mums jau tā profesija ir ļoti individuāla, tu esi viens pats ar to darbu. Reizēm pat gribētos vairāk to atpakaļsaiti no lasītājiem, tiem, kas tavu darbu redz un tās grāmatas nopērk vai redz darbus izstādēs,” viņa atzīst.

Gita Treice ir diplomēta gleznotāja, un tieši glezniecība ir viņas galvenā kaislība arī šodien. “Grāmatu ilustrēšanu uztveru kā mazās formas glezniecību,” saka māksliniece, kura šajā nozarē ienāca 1996.gadā vēl kā studente ar ilustrācijām Laimas Līvenas grāmatai “Mārča dzejoļi”. “Zīmēt man paticis jau no bērnības, bet man nekad nav bijis tās veiklās zīmētāja rokas, kas uzreiz visu uzzīmē vienā līnijā un vajadzīga, piemēram, komiksu zīmēšanā. Tāpēc es uzreiz gāju savu ceļu. “Mārča dzejoļi” bija rotaļīgi, un es sāku līmēt visādas aplikācijas, viss bija aplīmēts ar apgleznotiem papīriem, es veidoju tādas kā kārtas... Mans paņēmiens nav uz balta papīra uzzīmēt ar zīmuli un tad krāsot. Mans paņēmiens ir strādāt ar pašu papīru un to plēst, līmēt, slīpēt, mērcēt, krāsot,” stāsta Treice.