No 22. maija grāmatnīcās atrodama kino un teātra zinātnieces Valentīnas Freimanes grāmata „Antigones likums”. Bestsellera, atmiņu stāsta „Ardievu, Atlantīda!” turpinājums, ko izdevušas biedrības „theroom” un „Ekrāns”, aicina ieskatīties ebreju holokaustā izdzīvojušās Freimanes ikdienā padomju laikos, un arī viņas mūža pēdējos gados Berlīnē.

Kino un teātra cilvēki Valentīnu Freimani dievināja ne tikai tamdēļ, ka viņa padomju pelēcībā Rīgā populārajā kinolektorijā iemanījās demonstrēt rietumu filmas, bet arī personības vēriena un enciklopēdisko zināšanu dēļ, ar kurām viņa nesavtīgi dalījās. Pat atgriežoties bērnības pilsētā Berlīnē, viņas mazais dzīvoklītis Kreicbergas rajonā kļuva par daudzu Latvijas kultūras cilvēku svētceļojumu vietu. Aktrise Baiba Broka grāmatas „Antigones likums” atklāšanā lasa fragmentu, kur Valentīna Freimane skaidro pati sevi.

"Stāstīšana atbilst manam raksturam. Tāpat kā dzejnieks nevar nedzejot – tā ir viņa vispersoniskākā izpausme – mana izpausme ir stāstīt. Man patīk kontaktēties ar cilvēkiem, dalīties, nodot viņiem to, ko nesu sevī."

Valentīna Freimane aizgāja mūžībā 2018.gadā, cienījamā 95 gadu vecumā. Cik ļoti viņai patika stāstīt, tik sarežģītas attiecības bija ar rakstīšanu, kaut gan atmiņa joprojām – ļoti skaidra. Grāmatas prologā autore min, ka atmiņu turpinājumu lūguši lasītāji. Īpaši cilvēkus interesējis, kā turīgas ebreju ģimenes atvase, kas brīvi runāja vairākās svešvalodās, sadzīvoja ar padomju varu. Bet viņai neesot bijis viegli pašai priekš sevis noskaidrot lietas, pie kā domās negribējās pakavēties, it kā daļa psihes būtu vienkārši noslēgusies.

Atmiņas ierakstīja literatūrkritiķe Jolanta Treile, viņas mamma Gunta Strautmane savukārt bijusi „Ardievu, Atlantīda!” redaktore. Treile neslēpj - „Antigones likums” pēc labākās sirdsapziņas montēts no sarunu materiāla, un Valentīnas Freimanes gala redakciju nav piedzīvojis.