Igauņu māksliniece Barbara Lehtna Rīgā veido projektu par cilvēku atmiņām

14. augustā, Ģertrūdes ielas teātrī notiks igauņu mākslinieces Barbaras Lehtnas rezidences prezentācija “So Who Will Remember Me In The End?”.

Barbara ir pirmā māksliniece, kura šovasar piedalās Ģertrūdes ielas teātra jaunajā rezidenču programmā teātra profesionāļiem, kuri nesen sākuši karjeru un vēl meklē savu ceļu uz skatuves. Vienīgais noteikums – izzināt un iesaistīties arī vietējā mākslas ainavā, tā veicinot arī jaunus kontaktus un ideju apmaiņu, stāsta Ģertrūdes ielas teātra projektu vadītāja Evija Sedola.

Kā jums šķiet – ko man vajadzētu izdarīt, lai jūs mani atcerētos līdz mūža galam? Šādu jautājumu savā pētījumā vairāk nekā 60 sarunas biedriem uzdeva teātra veidotāja Barbara. Visu šo gadu viņa internetā sarunājusies ar nepazīstamiem ļaudīm no dažādām valstīm, pētot ētikas un robežu jautājumus. Bet pēdējo mēnesi Barbara pavadījusi rezidencē Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā, kur notiks viņas pētījuma prezentācija skatuves valodā.

Barbara Lehtna teātra pasaulē darbojas jau vairāk nekā sešus gadus. Ienākusi tajā caur deju un fizisko teātri, bet nesaista sevi ar kādu atsevišķu skatuves mākslas žanru. Viņa angliski raksturo sevi kā “teātra veidotāju” vai “teātra radītāju”, atzīstot, ka igauniski tam nav īsti laba tulkojuma. Arī latviski precīza termina nav, bet doma ir skaidra – māksliniece pati meklē stāstus, veic pētījumus un pārceļ tos skatuves valodā. Interese par tādām tēmām kā ētika, personīgās atmiņas un pieredzes stāsti Barbaru atvedusi līdz Rīgai un projektam “Kurš mani beigu beigās atcerēsies?”.

“Es ieliku internetā sludinājumu, aicinot cilvēkus uz stundu garu sarunu par šo tēmu. “Skype” un “Zoom” platformās tikos ar cilvēkiem no visas pasaules un jautāju: kas man būtu šīs stundas laikā jāizdara, lai jūs mani atcerētos līdz mūža galam?”

Pēc vairāk nekā 60 sarunās pavadītām stundām Barbara atzīst: cilvēku iztēlei patiešām nav robežu. Viņa ir darījusi gandrīz visu.