Mākslinieci Annu Pommeri jau ilgāku laiku padziļināti interesē atmiņu tēma. Par to viņa runā savos mākslas darbos un tai veltīts arī viņas topošais doktorantūras projekts. Pēc mākslinieces domām – tieši atmiņas veido cilvēka identitāti un piederību, un, tās analizējot, cilvēkam ir iespēja labāk saprast pašam sevi.No šodienas Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā būs skatāma Annas Pommeres gleznu un asamblāžu izstāde "Atmiņas artefakti", ko autore dēvē par priekšvārdu doktorantūras darbam.

Atmiņu tēma mākslinieci Annu Pommeri sāka aizraut pirms aptuveni pieciem gadiem. Viņa ievēroja, ka braucot plenēros, viņai arvien svarīgāk šķiet gleznās iemūžināt tieši zūdošās Latvijas ainavas, laika zoba skartas ēkas un šķūnīšus, vecus dārzus ar līkām ābelēm, jo tādējādi tie vismaz turpinās dzīvot viņas darbos, kaut arī dabā pavisam drīz to vairs nebūs.

Plenēros un Latvijas apceļojumos tapušie darbi tagad skatāmi izstādē "Atmiņas artefakti", kur redzami gleznaini, bet lielākoties no Latvijas ainavas izzūdoši objekti , kā, piemēram, gleznās "Māja pie Dundagas’" un "Siguldas šķūnis".

Līdzās gleznām Anna Pommere atmiņu tēmu apspēlē arī darbos izmantojot senas fotogrāfijas, kā arī priekšmetus, no kuriem top asamblāžas jeb kompozīcijas, kurās apvienoti dažādi priekšmeti, arī tās skatāmas izstādē.

Sākotnēji interese par saikni ar iepriekšējām paaudzēm māksliniecei bija vairāk intuitīva, līdz vienā brīdī viņa saprata, ka viņa šajā procesā meklē sevi un savu identitāti. Lai arī viņa dzimusi Latvijā, viņas dzimta iepriekšējās paaudzēs nākusi no Ziemeļkaukāza, taču visa nozīmīgākā pieredzes un atmiņu bagāža viņai saistās tieši ar Latviju.

Izstādi "Atmiņas artefakti", kas šobrīd skatāma Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Anna Pommere dēvē par priekšvārdu viņas doktorantūras projekta lielajai izstādei, kas rudens pusē būs skatāma Žaņa Lipkes muzejā. Tā balstīties ļoti pamatīgā dažādu atmiņu aspektu izpētē, pieskaroties arī deportāciju tēmai, jo tāpat kā daudzas latviešu ģimenes, arī viņas vecvecākus Ziemeļkaukāzā deportācijas skāra ļoti skaudri.