Pasaku "Čīkstošās durvis" 1996. gada 6. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis Gunārs Jākobsons.

Dzīvoja reiz durvis. Dzīvoja pašas par sevi: stāvēja pļavas vidū, ne aiz viena neaizvērās, nevienu neaizsargāja. Reizēm tām šķita, ka tām reiz bijusi cita dzīve, bet kavēties atmiņās tām nebija laika: te lietus tās kapāja, te vējš cirta vaļā un ciet, un garāmgājēju vidū netrūka ne ziņkārīgo, ne tādu, kas pret durvju čīkstoņu izturējās ar neslēptu nepatiku.

Reiz garām skrien Skudrītis un pārsteigumā gluži vai apstulbst, jo... aiz durvīm turpinās taciņa! Arī Zalkti vientuļās durvis pārsteidz nesagatavotu, turklāt no durvju čīkstēšanas tam pat zosāda uzmetas. Skrien garām ciemaslota Susliks, kuram ļoooti patīk iet ciemos un virināt durvis, bet... Kā var būt durvis bez mājas, kamēr viņam ir māja, bet nav durvju! Hm... Savu pārsteigumu neslēpj arī vecais Bruņurupucis, lēnīgi brīnoties – sak’, cik gadu pasaulē viņš dzīvojot, savu mūžu neesot redzējis, ka durvis dzīvotu pašas par sevi, bez mājas!

Visiem "ekspertiem" sanākot kopā, sākas karstas debates. Par staigāšanu šurpu turpu. Par to, ka čīkstoņa nabaga Bruņurupucim iedragā nervu sistēmu. Visbeidzot arī par to, kāpēc īsti šīs nabaga durtiņas čīkst? Varbūt tām rīt ir dzimšanas diena?

Tādā gadījumā – ko tām dāvināt? Puķu pušķi, atslēgu, vai tomēr māju? Jā, māja būs vispiemērotākā. Bet – atkal problēma: kura no četru draugu mājām durvīm īsti pienāktos? Visi lemj, ka Suslikam – durvis tam noderēšot pašā laikā! Un vai nav taisnība Skudrītim, kurš teic – jo vairāk tu esi vajadzīgs citiem, jo priecīgāka dzīvošana?

Tā nu Susliks uzdāvina durvīm savu māju un – tavu baltu brīnumu! - dzimšanas dienā durvis vairs nečīkst. Vai nu Susliks tās ieeļojis, bet varbūt iemesls ir gluži cits...