Dinas Praisas pasaku "Mamutiņš" 1996. gada 6. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis Gunārs Jākobsons.

Kad Ledus okeāna krastā, viļņu svaidīta un saulītes sildīta, iegāžas ledus klints, tās vietā paliek caurspīdīgs ledus kubs, kurā redzams kas tumšs un noslēpumains. Saulesstariņš to uzlūko, izbrīnā iepleš acis un, izdvešot ko līdzīgu vārdiem "ak, nabadziņš!" ķeras pie sildīšanas. Visbeidzot no ledus kuba izkāpj mazs un pagalam nosalis mamutiņš. Paver vienu aci, paver otru aci, apēd zāļu kumšķīti, kas tam mutē, un žēli iesaucas: "Mammīīīīt!"

Jā, nez, kur palikusi viņa mamma? Mazais milzonis dodas ceļā. Satiek ziemeļbriežu baru. Tie sakās - kaut še dzīvojot jau izsenis, nekad šādu zvēriņu neesot redzējuši! Briežu māte nolaiza mamutiņam muti, nožāvē asariņas, pabaro un izprašņā mazuli - sak', no kurienes tu tāds uzradies? "Aizmigu, pamodos, saucu mammu, bet viņas - naaaavvvv," asaras rīdams, izšņuksta mamutiņš.

Arī vecais briedis, kurš dzīvo alā, nekad nav redzējis tik savādu dzīvnieku. Tiesa gan, viņa vectētiņš bērnībā stāstījis, ka sensenos laikos dzīvojuši dzīvnieki, lieli kā kalni, tiem bijis garš deguns un lielas ausis, bet tad uznācis lielumliels aukstums, un tie azgājuši pāri okeānam uz tāltālu zemi. Vectētiņš minējis arī kaut ko par... nu, kā to sauca... Āfriku?

Nu, ko: mamutiņam tagad viena doma - jādodas uz Āfriku! Brieži viņam būvē kuģi no ledus, izklātu ar sūnām, maltītei līdzi iedod ogas, jo ilgi taču jābrauc. Tikai Āfrikas kā nav, tā nav... Gaisam kļūstot siltākam, mamutiņu uzrunā delfīns. Mamutiņš atkārto to pašu stāstu, ko briežiem: "Aizmigu, pamodos, saucu mammu, bet viņas - naaaavvvv..."

Delfīns mamutiņa izskatā saskata ko līdzīgu zilonim, tikai mamutiņš esot spalvains. Varbūt tālab, ka maziņš? Atpeld vēl citi delfīni, palīdz uzbūvēt citu kuģi, un mamutiņš turpina ceļu. Necik ilgi, kuģis piestāj krastā, kur aug lieli koki. Vai tā ir Āfrika? Hmmm... Te gan palmu vietā aug slaiki bērzi, slaidas egles un priedes... Mamutiņš  atceras, ka redzējis līdzīgus kokus pirms aizmigšanas, un atkal žēli ieaucas: "Mammūūū!"

Te viņam pienāk klāt gotiņa, kurai mamutiņš kārtējo reizi izstāsta savu sāpi. Piedāvā gotiņa izsalkušajam mamutiņam savu pienu - vislabāko pasaulē! Jā, jā, mamutiņš nu atceras, ka arī mamma viņu dzirdījusi ar gardu pieniņu!

Tikām gotiņa nolemj, ka mazulis būs no ziloņu sugas. Jādodas ceļā meklēt līdzīgos! Ilgi jo ilgi abi iet, līdz ieiet pa kādiem lieliem vārtiem. Un tad mamutiņš ierauga mammu... Lai gan ir ļoti, ļoti tumšs, mamutiņš viņu pazīst! Bet - vai pazīst? Jā, šī ir līdzīga, lai gan savādāka. Arī ziloņu mammai šķiet, ka mamutiņš ir tik ļot līdzīgs mazam zilonēnam, bet nav zilonēns. Bet - kāda tur starpība? "Neraudi, dēliņ," mierinoši saka ziloņmamma.

"Patiesi, kāda starpība? Viss kārtībā," nodomā arī gotiņa atceļā uz savu namiņu.