Hansa Kristiāna Andersena pasaku "Princese uz zirņa" 2005. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Pēteris Liepiņš.

Jauko, taču mazulietiņ arī ironisko teicienu "princese uz zirņa" lietojam, runājot par kādu gražīgu, pārlieku untumainu cilvēku, vai ne? Tā autors, izrādās, ir slavenais pasaku meistars Andersens! Kā tas viss sācies? Tad nu, lūk: reiz dzīvoja princis, kurš ļoti gribēja par sievu īstu princesi. Tikai viena bēda: kā lai noskaidro, vai princese ir īsta?

Princis dodas pasaulē, kur princešu gan netrūkst, taču neviena viņam nepatīk, tāpēc brašais karaļdēls saskumis atgriežas mājās.

Kad reiz traka negaisa laikā pie pils klauvē salijusi daiļava, prašņājot naktsmājas un sakāmies esam princese, viņš pat nenojauš, ka liktenis viņam patiesi piespēlējis visīstāko princesi pasaulē! Taču - tas vēl jāpārbauda... Jaukā ideja palikt mazu zirnīti zem princeses greznās gultas 20 gultasmaisiem un vēl 20 pēļiem ienāk prātā prinča mammai, vecajai karalienei.

Kad no rīta princesei vaicā, kā viņa gulējusi, atbilde skan šādi: "Ak, pavisam nelāgi! Visu nakti ne acu neaizvēru! Dievs vien zina, kas tai gultā bija! Gulēju uz kaut kā cieta, un visa mana miesa ir nospiesta zili melna!"

Nu visi redz, ka princim laimējies: jo tik vāra nudien var būt tikai īsta princese...