Nebūtu studējis pārtikas tehnoloģijas, ar kino nenodarbotos. Saruna ar Ivaru Selecki

Skaties visus Laikmeta krustpunktā ierakstus šeit:

Ja kāds man piedāvātu taisīt filmu "Viss ir slikti", es to nedarītu, jo tā tas nav, saka dokumentālists Ivars Seleckis, kurš pasauli caur kameru fiksē jau vairāk nekā 60 gadus. Arī par darbu kinohronikā un radniecību ar Kārli Ulmani saruna ar Ivaru Selecki Laikmeta krustpunktā.

Tiekamies ar cilvēku, kurš kino kameru dokumentējis Latviju vairākus desmitus gadu un turpina to darīt. Viņš fiksē laiku, un tāds ir dokumentālista galvenais uzdevums. Viņam bija seši gadi, kad pa Marijas ielu Rīgā stacijas virzienā brauca krievu tanki, viņš savām acīm 1940. gada 17. jūnijā redzēja Marijas ielā redzēja Latvijas okupāciju un kā bērns atminas, ka tankos sēdējuši noputējuši krievu karavīri ar šautenēm.

Padomju gados kā Rīgas Kinostudijas režisors un operators fiksējis dzīvi okupācijas laikā, protams, ar visiem cenzūras likumiem. Bet pa vidu padomju ideoloģijas nodevām tapa un vēsturē paliks izcili kino kadri, dokumentālas liecības, laikmeta portrets. Viņa filmas ir Latvijas dokumentālā kino zelta fondā, tās godalgotas arī pasaulē un arī šobrīd, 88 gadu vecumā, turpina dokumentālista mūža aicinājumu - fiksēt laiku. Kino operators un kino režisors Ivars Seleckis.

Nesen teicis, ka jūtas kā papagailis, jo pēdējā laikā bijis daudz interviju saistībā ar jauno filmu "Zemnieki". Sarunā pieminām arī Ivara Selecka filmas, bet pamatā runājam par veselu laikmetu Latvijas kino, tas ne velti, jo kādā publikācijā pieteikts kā "vecākais aktīvi strādājošais Latvijas kino klasiķis, kurš 50 gadus dokumentējis Latvijas cilvēkus". 

Kādu redz Latviju šodien?

Ivars Seleckis: Jāatgriežas pie "Zemniekiem", tas ir pēdējais, ko esmu redzējis. Tagad jaunā paaudze, septiņi gadi ir pagājuši, top jaunā filma "Turpinājumam" vajag turpinājumu.

Var redzēt, ka Latvija attīstās, cilvēki atrod savu vietu, dažiem ir grandiozi plāni, vispār enerģijas trūkums nav jūtams. Ja cilvēks kaut ko ir iecerējis, viņš arī cenšas realizēt. Tās optimistisks priekšstats par Latviju palicis. Vienīgi, kur ir daži tukši apgabali, kas nav apdzīvoti, bet tur pašvaldību vaina. Tos apgabalus vajag pieskatīt vairāk.

Filmu ar nosaukumu "Viss ir slikti" noteikti neveidotu.

Kas ir jūsu mūžīgais dzinējs, kas mudinājis tik daudzus gadus fiksēt dzīvi ar kameru?

Ivars Seleckis: Pats nesaprotu, kā viss sākās, man nebija par kino nekāda interese, bet tā iegrozijās apstākļi, ka mamma uzdāvināja fotoaparātu, sāku fotografēt un Lauksaimniecības akadēmijā Pārtikas tehnoloģijas fakultātē bija ļoti laba atmosfēra un gudri pasniedzēji, viņiem vajadzēja kādu, kas filmē. Tā tas viss aizgāja.

Ivara Selecka pirmā izglītība ir pārtikas tehnologs.

Ivars Seleckis: Ar to arī viss sākās, ja nebūtu uz to fakultāti aizgājis, droši vien nebūtu ar kino nodarbojies. Man ir kaut kādi krustceļi, kur vienmēr esmu nogriezies pareizajos virzienos. Tas ir neticami. Kas attiecas uz to, kāpēc tas tā ir iznācis, - gribas, ka to, ko var saskatīt un kas citiem var būt ir interesants, lai paliek vēsturei. Vizuālā vēsture mūs visus nomocīja hronikā, mums visiem tāda misijas apziņa, kas tur strādāja,  - katrs ir darījis ko varējis, lai kaut kas paliktu vēsturei.

Starp tūkstošiem kadru, ko esat fiksējis, kura pirmā nāk prātā, ko sauktu par veiksmīgāko?

Ivars Seleckis: Pats svarīgākais ir pats sākums. Mums bija redaktors Jānis Brencis, kurš mūs ar Aivaru Freimani savienoja un teica, ka mums filma jātaisa kopā. Tas bija veiksmīgs salikums. 

Aizbraucām uz jūrmalu, mums bija jāfilmē, tā filma saucās "Krasts" (1964). Mums bija daudz brīva laika, jo pie jūras netikām, jūra "bija aizslēgta", tikai no rīta un vakarā tos vārtus atvēra, kad zvejnieki izbrauca vai atgriezās. Mēs iedziļinājāmies tādā vietā, kur nekas nenotiek un sapratām, ka visu var uzfilmēt, tikai jāskatās zem cita leņķa. Tur radās metaforas, tur radās detaļas, pieeja cilvēkiem. Tā tas ir gājis cauri visus šos gadus. Jūtu, ka tas, kas tur atrasts, ir palicis uz visiem laikiem - ieskatīties cilvēkos un ieskatīties apkārt visur, kur kas notiek.

Oktorba sākumā bija Ivara Selecka filmas "Zemnieki" pirmizrāde. Šobrīd viņš strādā pie filmas "Turpinājums" turpinājuma jeb otrās daļas un darbam jābūt gatavam 2023. gada beigās. Lai tas taptu ir jādodas uz skolu un arī jāsēž vairākas stundas klasē.