Astras Balodes atziņas pēc Simtgades svētceļojuma

Astra Balode no Gulbenes šovasar devās “Simtgades svētceļojumā”. Simts dienās gar Latvijas robežu noejot 1866 kilometrus, tādējādi apejot apkārt Latvijai. Pēc atgriešanās Astra rakstījusi dienasgrāmatu, lai piefiksētu, kā pēc tik ilgas prombūtnes atgriezties ikdienā un kas šajā laikā mainījies viņā pašā.

Raidījumā autore Mairita Znotiņa ar Astru Balodi tikās šajā vasarā, kad uz dažām dienām pievienojās svētceļniekiem, kas, atzīmējot Latvijas simtgadi, devās apkārt Latvijai. Latvijas simtgades svētceļojums – tas to arī nozīmē – apiet apkārt Latvijai.

Tie ir 1866 kilometri teorētiski, reāli svētceļnieki veica ap 2000 km. Tas nozīmē – katru dienu vidēji 20 km garš ceļš noiets kājām, tas nozīmē nakšņošana katru dienu citā vietā, varbūt kādā kultūras namā, vai skolā uz paklājiņa guļammaisā.

Tā vairāk nekā trīs mēnešus bez brīvdienām. Astra Balode bija viena no 12, kas šo ceļu veica kopā ar priesteri Arni Maziļevski.

“Izskatās, kā Jēzus ar mācekļiem, bet bez Jūdasa,” bilst Astra Balode.

Astra Balode dzīvo Gulbenes katoļu baznīcā. Viņa atklāj, ka māsas viņai lūgušas pēc iepriekšējās saimnieces traģiskas bojāejas, vai viņa varētu kalpot priesterim virtuvē kā saimniece.

“Teicu, ka pamēģināšu, jo tā nav mana mīļākā vieta, no virtuves parasti bēgu. Pavadīt visu dienu virtuvē, tas bija liels izaicinājums. Smejos, ka varbūt Dievs šķīstītavā man mazāku laiku atvēlēs, jo tā ir nopietna šķīstītava. Piekritu šim kalpojumam, mainās priesteri, bet es esmu palikusi,” atklāj Astra Balode.

Dienasgrāmatā Astra Balode atklāj, kā pēc svētceļojuma atgriezās ikdienas dzīvē.

“Pateicība Dievam, ka lūdza to darīt, jo pati par to nebūtu piedomājusi un nebūtu rakstījusi dienasgrāmatu. Tas bija interesants piedāvājums, kuram piekritu. Atgriešanās, nezināju, kāda tā būs, bija interesanta. Iesākumā pirmās desmit dienas negribējās kontaktēt ar cilvēkiem,” atzīst Astra Balode.

Viņa arī min, ka svētceļojuma laikā, ejot gar Latvijas robežu, bijusi pārsteigta par pierobežas sakoptību, savukārt nogurdinoša bijusi nemitīgā saskarsme un tas, ka nav iespējas pabūt vienai. Sarunā Astra Balode arī atklāj, ka bijuši arī krīzes brīži, kas likuši pārdomāt fiziskās spējas veikt tik garu ceļu. Bet svētceļojuma laikā viņa arī iemācījusies arī vairāk mīlēt sevi.

“Vēl viens svētceļojuma auglis, es tagad tā brīvi un ar prieku kontaktēju ar masu medijiem. Mūs tur nāca gan pašā sākumā intervēt un tad beigās jau atkal tur visi gribēja zināt, kā mums ir,” stāsta Astra Balode. “Tad mani Dievs dziedināja no tā, ka man bija tāda rezervēta attieksme, parasti izvairījos no visām televīzijām, radio, bet tagad mums nebija kur izvairīties, mūs bija tik maz. Tas notikums arī tāds unikāls, un īstenībā ar to es pagodinu Dievu, jo es stāstu par to, ko Dievs manā dzīvē dara. Tā nav, teiksim, ka es tur gribētu zīmēties vai vēl kaut ko tamlīdzīgu.”