Šoreiz Latvijas dienasgrāmata pierakstīta Valmieras cietumā. Autors ir 21 gadu vecais Lauris Puriņš. Kādreizējais bērnu nama bērns, kas ieslodzījumā ir zādzības dēļ. Viņa stāsts ir pagātnes un tagadnes krustošanās. Raidījumā gan puiša dzīves gājums, gan cietuma režīms. Ir fiksēta tikai viena diena, jo cietumā visas dienas ir vienādas Turklāt dienasgrāmatas tapšanā bijis ierobežojums - vien desmit papīra lapas mēnesī cietuma administrācija izsniedz katram ieslodzītajam. Tādi ir iekšējās kārtības noteikumi.

 

Svarīgāko - ar lieliem burtiem

Ieraksts dienasgrāmatā: „Sāku rakstīt savu dienasgrāmatu. Sīki un smalki no rīta līdz vakaram. Iepriekšējā naktī slikti gulēju. Pirms miega biju sadzēries kafiju, jo centos pabeigt rakstu par sevi. Man tas bija aktuāli. Un kā rezultātā gulēt aizgāju ap diviem naktī. Acīmredzot kafija iedarbojās ļoti labi. Un vēl laiks pagāja runājot ar kameras biedru Valdi, kurš ir ļoti gudrs cilvēks un, manuprāt, no viņa var daudz ko iemācīties un uz dzīvi paskatīties no citas puses.”

Tā sākas Laura Puriņa dienasgrāmata, ko viņš fiksējis uz palielām rūtiņu lapām. Glītais rokraksts ļauj saprast katru vārdu, taču ir arī īpatnējas iezīmes, ko nevar nepamanīt. Lauris lietvārdus raksta ar lielo burtu līdzīgi kā vācu valodā. Ne katru, bet noprotams, ka svarīgākos, it kā mēģinādams norādīt, kurš vārds teikumā būtu galvenais, piemēram, Cilvēks, Miegs, Tēja, Baltmaize, Cietums. Laura Puriņa dienasgrāmata ir fiksēta ieslodzījumā.

Lauris atrodas Valmieras cietumā, un tā ir viņa trešā reize nebrīvē. Dienasgrāmatu puisis raksta, gaidīdams tiesas sēdi par pēdējām zādzībām, un kā pats paredz - šoreiz sods būs bargs, jo tā nav pirmā reize un kompanjons, ar ko kopā apzaguši māju, ir ar ļoti spilgtu sodāmības vēsturi, kas noteikti atspoguļosies arī tiesas lēmumā.  

Ieraksts dienasgrāmatā: "Daudz murgoju un visu nakti grozījos šurpu turpu. Miega kvalitāte ļoti slikta. Bet nu mocījos, mocījos un izmocījos līdz brīdim, kamēr bija pulksten 6 no rīta. Noskanēja skaļš zvans, tika ieslēgta gaisma un rīts sācies. Sešos oficiāli beidzas naktsmiers, neatkarīgi no tā vai darbdiena vai brīvdiena. Bet, protams, man jaunam Cilvēkam Miegu pārvarēt grūti un es turpinu mazliet pasnaust līdz pulkstenis rāda 7.30.

Pēc ugunsgrēka dzīve kļuva par murgu

Par Lauri Latvijas Radio uzzināja, kad tapa pētniecības ieraksti „Sistēmas bērni”, kur stāstījām par necilvēcīgo izturēšanos pret mazgadīgajiem Jelgavas bērnu namā. Lauris atsūtīja vēstuli, kurā izstāstīja, ko viņam nozīmēja dzīvot bērnu namā un kā bāreņu namā joprojām klājas viņa brālim.

Ieraksts dienasgrāmatā: „Laiks paiet neiedomājami ātri. Pēc iekšējās kārtības noteikumiem 7.30 no rīta oficiāli tiek pasniegtas brokastis. Kameras durvīs atveras lodziņš, pa kuru tiek pasniegtas brokastis. Šodien brokastīs ir Prosas biezputra, baltmaize un vārīta ola, Tēja. Mēs kamerā esošie paņemam tikai Baltmaizi un vārītās olas. Baltmaizi ar olām noliekam plauktā un apsēžamies ar Valdi pie galda. Valdis ieslēdz radio. Paklausāmies, ko labu vēsta ziņu raidījums. Sagaidām bez desmit 8 no rīta, kad atnāk vienības audzinātājs un jautā, vai mums ir kādi jautājumi, sūdzības, ierosinājumi un tā tālāk. Tiklīdz viņš aiziet, tālāk jau dara katrs to, kas ienāk prātā. Citi iet gulēt tās dārgās 10, 15 minūtes, kuras palikušas līdz skaitliskā sastāva pārbaudei.”

Rakstot par sevi, Lauris atklāj, ka savā ziņā kārs uz piedzīvojumiem un jaunu lietu atklāšanu. Patīk sporta nodarbes un vārtīties sniegā. Spilgti palicis atmiņā, kā bērnībā dzīvojis divstāvu Privātmājā, Amatas novada Ģikšos. Trijatā ar brāli un tēti. Mamma Lija pirms 11 gadiem nomira. Kāds saka no cukurslimības, kāds - no encefalīta, kāds saka no alkoholisma. 2005. gadā, kad Laurim bija 12 gadi, vēl nekas neliecināja par tuvojošos nelaimi. Viņš atceras plašu saimniecību un trīs suņus. Tēvs tajos laikos strādājis arī par taksistu, bet tad zaudējis darbu un saimniecība sāka izsīkt. Mamma nomira 2006. gadā, un par to Laurim paziņoja Skangaļu skolā. Toreiz tā bijusi skola, vēlāk - bērnu nams. Tas bijis šoks, jo nezināja, kā dzīvot tālāk. Lauris raksta: “Mazs būdams neapjēdzu, ka esmu zaudējis kaut ko ļoti nozīmīgu un svarīgu.”

Pagāja kāds laiks, ar brāli brīvlaikā no skolas bija atbraukuši paciemoties mājās. Mājās izcēlās ugunsgrēks. Nodega otrais stāvs, kur gāja bojā vismīļākā Vecmāmiņa. Tēva mamma. Otra vecmāmiņa palika dzīva.

Tālāko dzīvi Lauris dēvē par murgu. Ar brāli sāka neapmeklēt skolu, tētis dzēra un bija jāmeklē jaunas mājas. Bija reizes, kad naktīs palikuši zem klajas debess. Tie bija iemesli, kāpēc Amatas bāriņtiesa abus ievietoja bērnu namā, bet Tēvam piešķīra dzīvojamo platību.

Lauris atzīst, ka kļuva ļoti nepaklausīgs, muka uz mājām. Vēlāk  96 gadu vecumā nomira arī Laura otrā vecmāmiņa. Nu jutās pilnīgi vientuļš. Tēvs vairākkārt bija atguvis tiesības audzināt abus dēlus, tomēr beigās tiesības tiesa atņēma pavisam. Dzīve Laurim deva daudz iespēju pilnveidoties, taču to neizmantoja un nonāca aiz restēm.

Par pavāra palīgu mācās savam priekam

Ieraksts dienasgrāmatā: "Katru dienu 8 no rīta tiek veikta skaitliskā sastāva pārbaude. Atnāk dežuranti, mūs saskaita, atdodam iesniegumus par visādiem jautājumiem, vajadzībām un tad dežuranti aiziet prom. Bet mēs kā jau Miegamīces dodamies tālāk gulēt. Varu piebilst, ka ejam gulēt ne jau tāpēc, ka nebūtu izgulējušies, bet tāpēc, ka nav ko darīt. Un tā mēs noguļam līdz pulksten 11. Parasti atliek Valdim piecelties un mēs visi tālāk arī uzreiz ceļamies augšā."

Pēc pilngadības sasniegšanas Lauris saņēma uzkrāto valsts pabalstu, arī no vectēva mantoto naudu, kopā septiņus tūkstošus eiro, taču nauda iztērēta bezmērķīgi. Tās nebija jau triju mēnešu laikā – radiem un draugiem to deva un aizdeva. Un nozīmi tik lielai naudai neizprata. Šobrīd nav ne draugu, ne radu. Un īsti nezina, ko darīt tālāk. Lauris min, ka kādreiz varētu doties uz Vāciju. Par nonākšanu cietumā raksta: “Cilvēki nonāk cietumā tāpēc, ka brīvībā gribēja izdzīvot- mācījās izdzīvot. Bet tiklīdz par cietuma pagātni uzzina sabiedrība, tā uzreiz esi slikts it kā būtu izdarījis slepkavību. Un neesot jau runa par patiesām slepkavām.”

Nebrīvē puisis ir jau trešo reizi. Pirmo reizi 14 gadu vecumā viņu notiesāja uz trim ar pus gadiem. Sodu izcieta Cēsu kolonijā. Par labu uzvedību atbrīvoja pirms termiņa. Lauris uzskata, ka tieši tur iemācījās dzīvot. Mācījās, piedalījās koncertos un ir pateicīgs audzinātājai Gintai Vācietei, kas uz dzīvi ļāvusi paskatīties daudz plašāk.

Pēc kolonijas sajūtas bijušas īpatnējas, jo bija vēl nepilngadīgs un devās atpakaļ uz bērnu namu. Lauris raksta: “Izejot brīvībā, biju aizmirsis kā dzīvot sabiedrībā.

Pēc atbrīvošanās piepildīju vienu no sapņiem un iestājos Ērgļu profesionālajā arodvidusskolā, un mācījos profesiju Pavāra palīgs. Saprotu, ka tas der tikai sev. Iestājoties darbā redz, ka biju cietumā, un pasaka laimīgu ceļu. Lai kāda man tā profesija būtu.

Tāpēc Latvijā ar sodāmību pat sētnieks netiek strādāt.”

Izdomājām pāriet uz veģetāro pārtiku

Ieraksts dienasgrāmatā: „Parasti ap pulksten 11 no rīta kāds no kameras tiek izsauks uz Medicīnas daļu. Šodien, piemēram, es. Varu piebilst, ka ap pulksten 9 tiku izsaukts zvanīt. Sazvanot vienu ļoti labu cilvēku vārdā Ilmārs uzzināju jaunumus, kuri, iespējams, panākti ar raidījuma „Sistēmas bērni” starpniecību. Un, proti, manu brāli bērnu nams izlaida ārā no psihoneiroloģiskās slimnīcas „Ainaži”. Šodien viņš aizbrauca mācīties uz Adamovas internātskolu. Atkal tik tālu prom no bērnu nama „Skangaļi”. Tāda sajūta, ka bērnunams tiešām grib atbrīvoties no bērniem. Šausmas kaut kādas. Nu, un atlikušo dienu pavadu pārdomās un dusmās jau par to, ka Skangaļu bērnu nams ir aizliedzis manam brālim atbildēt uz manu vēstuli. Par to informēšu Amatas novada bāriņtiesu. Jo tā tak nevar.”

Kad Lauris sasniedza 18 gadu vecumu un pameta bērnu namu, viņam piešķīra dzīvokli Skujenē. Šobrīd, kad  Lauris atrodas cietumā, dzīvokli pieskata viņa tēvs. Šī ir trešā reize nebrīvē. Otro reizi aiz restēm viņš nonāca 2015. gadā uz četriem mēnešiem. Par zādzību raksta, ka reibumā foršai meitenei izdarījis pakalpojumu, veikalā „nočiepjot” divus pārus cimdu. Izdarīto nožēlo. Pieaugušo cietumā dzīve esot bijusi jau nopietnāka, jo neviens neauklējās.

Ieraksts dienasgrāmatā: „Atgriežos no Medicīnas daļas, un tad kamerā nolemjam pagatavot stipru tēju. Tas mums ir rituāls katru rītu. Šo stipro tēju saucam par “Trampu”. Puiši, uztaisām “Trampa kupčiku”! Vēl ir citi kritēriji - “Supertramps”, “Hilarija Klintone” un “Tečere”. Šie kritēriji atkarīgi no tējas stipruma. “Supertramps” ir labākais. Nu, tad kopistiski apsēžamies pie galda un dzeram tēju. Tā laikā parunājam par visdažādākajiem tematiem.

Kad tēja padzerta darām, ko nu kurš vēlas. Es ar Valdi paspēlēju dambreti, kurā jāatzīst es 90 % zaudēju. Jo man nemaz nepadodas šī koka spēle. Citi dodas lasīt, cits tālāk gulēt. Tā mēs to laiku pavadām līdz 12, kad Latvijas Radio 1 skan "Dienas notikumu apskats”. Mēs cītīgi  klausāmies un pēc tam analizējam dzirdēto.

Nu tā sagaidām raidījumu "Īstenības izteiksme". Tur, manuprāt, daudz ko interesantu var uzzināt. It sevišķi, kad runa ir par "Sistēmas bērniem". Ļoti sekoju šim raidījumam.

Un tā pienāk pulksten 12.30, kad pēc dienas kārtības paredzētas Pusdienas. Atkal atveras lodziņš kameras durvīs un tiek pasniegtas pusdienas. Šodien kāpostu zupa, Zirņu putra, marinēti kabači, pupas (vārītas), sojas dzēriens - piens. Maize. Varu piebilst, ka kamerā atrodas cilvēks, kurš uzturā lieto gaļu. Bet mēs pārējie trīs, izdomājām no parastās ēdiena normas pāriet uz Veģetāro pārtiku. Jo ēdienos, kas tiek pasniegti parastajā normā - gaļas klātbūtne ir tik pat kā neredzama. Un veģetārā pārtika, manuprāt, ir daudz bagātāka uzturā, jūtos paēdis labāk, nekā no parastās normas. Tāpēc izlēmu uzturā lietot tikai veģetāro pārtiku. Ja runājam par ēdienreizēm, tad praktiski ēdu tikai Pusdienas, jo vienkārši vairāk nevar ieēst. Jo ēdiens šeit, Valmieras cietumā, pats par sevi nav nemaz tik gards. Bet paēst jau var. Varu piebilst, ka ēdiens šeit ik pēc pāris dienām atkārtojas. Bet ēst vai neēst paliek katra paša ziņā. Negribi neēd - sēdi badā. Bet nu mūsu kamerai nav tik traki, jo kaut ko jau arī par saviem līdzekļiem veikalā varam iegādāties. Tas ir pluss.”

Otro reizi atrodoties ieslodzījumā (tas bija Rīgas centrālcietumā) Lauris izmantoja iespēju apmeklēt skolu, apgūt datorprasmes un prasmes auto mehānikā. Arī ieskatu ekonomikā. Lielākā daļa kursos ejot, lai tikai izietu laukā no kameras. Labi, ka šādi kursi esot, taču realitātē pielietojums ir apšaubāms, ko gan varot iemācīties četru mēnešu laikā.

Pa ceļam uz Jēkabpili

Pienāca 2016. gada aprīlis, kad Lauri atbrīvoja. Centrālcietums izsniedza piecus eiro un 15 centus ceļa naudu, lai dotos mājup un izziņu par atbrīvošanu. Mājās nokļūt nevarēja, jo transports uz māju pusi vairs nekursēja, un Rīgā Lauris pavadīja nakti uz ielas. To viņš dēvē par murgu. Gribējās ēst un naudu iztērēja pārtikai, līdz ar to mājup nevarēja nokļūt arī nākamajā dienā. Devās uz vilcienu braukt par zaķi, bija nodomājis, atdod jebko, kas ir pie dvēseles, lai tiktu mājās. Taču palaimējās, jo satika savu Tēvu, kas nopirka viņam biļeti. Mājās kārtīgi izgulējās un bijis apņēmības pilns sākt kaut kur strādāt, taču, ejot uz daudzajām pārrunām, gan pēc profesijas, gan par palīgstrādnieku, un saņemot atteikumu, atmeta visam ar roku. Tad no laukiem aizbraucis uz Jēkabpils pusi, tur darbu meklēt un atkal sācis pārdrošu dzīvesveidu, kādu patiesībā atkārtot negribēja. Ballītes, alkohols, mācījies Jēkabpils vakarskolā, līdz satika kameras biedru. Veco laiku labā kopā nolēma iedzert, meitenes arī plusā. Un tā lieta aizgāja – viena  iedzeršana, otra, trešā un tas kļuva par ikdienu.

Lauris sīki apraksta izklaides dzīvoklī. Tas bija kļuvis par dzertuvi. Kad viss apnika, pielika punktu un muka prom uz laukiem. Viņš raksta: “Labāk pasaimniekoju laukos, nekā nodzeros.” Taču ieradās bijušais kameras biedrs un pierunāja atkal doties uz Jēkabpili. Būšot darbs un dzīvesvieta. Un vienā jaukā dienā Lauris nolēma doties uz Jēkabpili. Viņš raksta: “Šī gada 26. janvāra vakarā nolēmām doties kājām no Skujenes uz Jēkabpili. Tie bija 80 kilometri. Pirmajā brīdī likās, kas mums, jauniem, tāda aktivitāte. Paēdām vakariņas un devāmies ceļā. Bija silts ziemas vakars. Nogājām ar draugu apmēram 25 kilometrus un baigi sagribējās ēst. Tad nu sākām domāt, ko darīt. Gājām, gājām, līdz ceļmalā ieraudzījām māju un kaut kā mistiski ienāca doma galvā ielīst mājā un sameklēt kaut ko paēst.”

Šādi sākas ceļš uz Valmieras cietumu, no kura Latvijas Radio saņēma Laura dzīves stāstu.

Ja ir vēstules, ir ar ko nodarboties

Ieraksts dienasgrāmatā: "Kad pusdienas paēstas, tad tikai sākas mūsu diena. Paēdam, traukus nomazgājam un tad jau pienāk iespēja iet ārā uz pastaigu.  Vienas stundas garumā. Ir speciāli ierīkotas vietas, kur iet uz pastaigu. Nu, lielākajā daļā mēs izmantojam iespēju iet laukā tajās dienās, kad pastaiga ir no 13.15 līdz 14.15. Jo tad, kad pastaiga ir no 9 vai 10 no rīta, tad jau parasti guļam vai negribam tik agri iet ārā. Nu izejam ārā paelpojam svaigu gaisu un nākam atpakaļ iekšā. Uzvārām atkal stipru tēju un diena turpinās. Tad jau ceram un gaidām, kad atnāks kāda vēstule. Varu piebilst, ka saņemt vēstuli šeit ir prieks un laime. Tas dod prieku."

Ieraksts dienasgrāmatā:"Un tā pienāk pulksten 15. Atkal tiek veikta skaitliskā sastāva pārbaude. Notiek tas pats, kas no rīta. Nu, pēc pārbaudes atnāk Vienības priekšnieks un izdala Vēstules, kuram ir, kuram nav. Kam ir, tas lasa - atbild. Ir ar ko nodarboties. Kam nav, tas turpina iepriekš iesākto. Piemēram, es esmu aprakstījis pus Latviju. Pilnīgi iestājusies lapu krīze. Bet atbildes saņemu gaužām maz. Un tas mani nomāc. Bet neko jau nepadarīsi - kā ir tā ir! Bet nu tad, kad saņemu vēstuli esmu ļoti priecīgs un laimīgs.  Un tā arī no tām aktivitātēm diena beidzas. Tad sākam ar Valdi dambreti spēlēt un pienāk jau 18 vakarā. Kas oficiāli ir vakariņu laiks. Bet vakariņās mēs daudz maz paņemam kaut omleti. (Kuru nevar par tādu nosaukt). Jo šī omlete gatavota no trūcīgo paku olas pulvera. Lai paši kādreiz paēd to, ko mums te dod. Tā ir tāda viela pārdomām priekš sevis. Grūti."

Lauris ar draugu iezagās mājā pameklēt ēdienu, jo citu izeju neredzēja. Lauris paņēmis ēdienu, draugs pie izdevības arī dažādas mantas. Puisis uzskata, ka šo mantu dēļ būs bargs sods. Jo draugam ir smaga kriminālā pagātne. Abus vairāk nekā astoņas ar pus stundas mežā tvarstījis mednieks ar ieroci, līdz spēka izsīkumam, kamēr viņus notvērusi Policija.

Ieraksts dienasgrāmatā: "Pēc vakariņām dodamies gandrīz vienmēr lasīt grāmatas. Sagaidām astoņi vakarā, kad tiek veikta atkal skaitliskā sastāva pārbaude. Tad mēs turpinām lasīt grāmatas vai arī kaut ko citu. Ko nu kurais. Līdz pulkstenis nosit 22.00. Tiek izslēgta gaisma un atslēgta Elektrība. Līdz ar to oficiāli iestājas naktsmiers. Līdz nākamās dienas rītam. Bet varu piebilst, ka parasti pēc pulksten 22 gulēt jau neviens neiet. Parasti gaidām silto ūdeni un ejam mazgāties. Uz dušu. Silts ūdens parasti parādās ap pulksten 23.30 līdz 24. Tad nu aizejam uz dušu nomazgāties un tad jau pienāk laiks iet gulēt. Parasti gaidot dušu, runājos ar Valdi. Runājam par dažnedažādām lietām. Runājot ar šo cilvēku laiks paiet nemanāmi ātri.

Nu, tāda ir mana ikdiena Valmieras cietumā.

Šeit, Cietumā, ir diezgan mājīga vieta. Nu, pēdiņās. Kameras siena ir baltā krāsā, tualete atsevišķi un tur sienas zaļā krāsā. Telpa ir diezgan plaša. Kamerā ir liels galds, krēsli. Plaukti, kur salikt mantas. Tualetē ierīkota duša. Izlietne, pods un citas lietas. Vienīgā problēma šeit ir nenormālā Ventilācija, kuras dēļ slimojam patstāvīgi. Tāpēc nolēmām to līmēt ciet. Tā, nu tas ir."