Šoreiz mana dienasgrāmata sastāv no dažu un dažādu dienu fragmentiem. Tā mēdz būt – cilvēks kaut ko novēro un pieraksta. Ne vienmēr tās ir domas. Citreiz tās ir izjūtas, citreiz vienkārši ieelpa. Citreiz skatiens. Tāpat vien, tāds, kurš ir pierakstīšanas un atcerēšanās vērts. Dažreiz tās ir bailes, kuras pārvērtušās. Dažreiz prieks. Kā nu kuro reizi.

Pirmdiena. Rakstīšana

Es rakstu visu laiku. Domās un uz datora. Uz benzīna taloniem. Katru dienu. Kaut mazliet. Kādu dienu es tīras ziņkāres mudināta, paskatījos, ko nozīmē t.s. “brīvā rakstīšana” un tad sākās. Pār mani nogāzās vārdu, skaidrojumu un metožu apraksts. Kā sākt rakstīt, kā rakstīt katru dienu, kā nerakstīt, kā rakstīt labi. Padomu, pieredzes un ieteikumu jūra. Liekas, ka tas ir jaunais izaicinājums katram, kuram ir vismaz kaut viena ķermeņa daļa, ko var vadīt ar apziņu, nu, vismaz daļēji un izmantot rakstīšanai. Savdabīga pašterapijas forma, kura ir pieejama gandrīz ikvienam. Internets aizgūtnēm piedāvā versijas, kā tas būtu darāms un kādam nolūkam. Pēkšņi man sagribējās paspēlēties ar šo visu un es, izjūtot mazliet atriebīgu saldmi, uzrakstīju dzejolīti. Kurš sastāv no daudz zākātajiem deminuitīviem un ir šķietami absolūti neterapeitisks. Runā, ka deminuitīvu lietošana liecina par paranoīdu personību. Personībiņu. Te nu tas ir. Mazliet asinskārs dzejolis, jāatzīst, bet ļoti godīgs.

Kā gribētos...

...Izvilkt galvu no mazās sērkociņu kastītes,

nolauzt mazu, mazu šķēpelīti un iedurt sev sirsniņā.

Sajust.

Asintiņas plūst, sarkanas krājas peļķītē pie bālām pēdiņām.

Mazas, mazas grāmatiņas, maziņa dzīvīte un mīlestībiņa.

Nu kā nejust....sentimentiņu.

Kā par rūķīšiem.

Nē, par cilvēkiem.

Cilvēciņiem...kļūst.

Tā viņi tur...sērkociņi. Kastītēs.

Ārā jau nenāks...nepārvērtīsies...negribēs

Tā arī dzīvos...kastītēs...

Tad, kad es biju to izdarījusi, man uznāca nepārvarama vēlme apcerēt nupat notikušo vēlēšanu iznākumu. Bet tad es attapos, ka elektorāta izpēti man vienalga būs jāveic kopā ar augstskolas studentiem vistuvākajā nākotnē un likos mierā. Ko tur. Tā arī kastītēs dzīvos.

Otrdiena. Vienkārši liriska atkāpe

Ir tādi pilnīgi neprognozējami rudens vakari. Tu ej, lapas zem kājām salijušas, slīd un tu jau sāc domāt, ka līdz galapunktam nenokļūsi. Ne vispār, ne jebkad. Gaismas sašūpojas un kopā ar uz mirki pazaudēto ticību dzīves jēgpilnumam, pazūd arī fiziskais līdzsvars. Kas gan laikam ir viens un tas pats. Tad Tu ieraugi suni. Suns skrien tieši Tev pretī, aizelsies, tāds nedaudz uzresnējis, mazlietiņ neveikls, labradors laikam. Nu, jā, te dzīvojot, suni sastapt ir diezgan vienkārši. Suns pēkšņi apstājas kā iemiets un blenž. Suņi iemieso, manuprāt, nekritisku un nelabojamu ticību, ka viss ir iespējams. Ka būs labi. Ja ne uzreiz, tad pēc laiciņa. Nu, kaut kad.

Starp citu, runājot par labradoriem. Vai retrīveriem. Mans kaimiņš, ko es reizēm no rītiem satieku, kad dzenu ārā mašīnu no sētas, ved pastaigāties korgiju. Pirms tam viņam piederēja retrīvers, vismaz man tā liekas,

pats labsirdības iemiesojums, kurš mēdza atnākt ciemos pie mums un tad metās dauzīties ar mūsu augstdzimušo vācu aitu suņu lēdiju. Domājams, visi šie gājieni bija nelegāli un nesaskaņoti, bet tik jauki bija redzēt, kā viņš nepecietībā mīņājās, līdz kāds atvēra mūsu sētas vārtiņus un viņš varēja iekļūt pie savas rotaļu biedrenes.

Korgijs, pēc visa spriežot, nav tik noilgojies pēc kompānijas, taču vienalga ir bezgala mīlīgs.

Vispār rīti ir jauka būšana, vienīgi man ir grūti piecelties. Es varu strādāt ilgi un vēlu, bet no rītiem man viss liekas tāds attālināts un nedaudz nereāls. Par kaimiņu nezinu. Ja man godīgi jāsaka, pašreizējais darbs ar noteiktu ierašanos un darba stundām, kuras nemainās, man ir nopietns izaicinājums. Es laikam neesmu pieradināma celties, kā mēdz teikt, pēc pulksteņa, un dzīvoju kaut kādu dīvainu dzīvi. Varbūt man vajag suni?

Trešdiena. Kārtība

Es nolemju pārskatīt savu grāmatu plauktu un izrevidēt visu, kas ir lieks. Izrādās, ka kaut ko lieku tur ir grūti atrast. Varbūt tas liecina par labām izvēlēm pirms kāda laika vai par nekritisku pieķeršanos.

Bet ir skaidrs, ka no dažām grāmatām es nekad nešķiršos. No Semjuela Šema, piemēram. Vai Kurta Vonnegūta. Jocīgi, jo, piemēram, ar mūziku ir pavisam citādi.

Ir kaut kas, kas mani ir veidojis, bet es neglabāju mūzikas ierakstus ar tādu alkainu degsmi, kā dažas grāmatas. Nu, varbūt bītlus, man ir oriģinālā plate, ko varētu pēc tam noandelēt kādam trakam kolekcionāram vai tās jokainās, sentimentālās plates, ko klausījās mani vecāki.

Tad es atmetu ideju par gāmatplauktu un ķeros pie drēbju skapja. Mani nomierina lietu pārvietošana no vienas kaudzītes uz otru, kaut es apzinos, ka tas ir samērā bezjēdzīgs process. Kārtošanai ir cita funkcija. Tā mazina trauksmi un novērš domas. Dažreiz kārtošana ir kā traucējums, tā ir kļuvusi par pamātību un padara cilvēka dzīvi neciešamu. Par mani to nevar teikt, bet tomēr, tas reizēm palīdz. Sasodīts, šī blūze nekam vairs neder. Ak, vai.

Ceturtdiena. Jūtu impērija

Brīdī, kad es nolēmu mācīties izziņas un uzvedības pieeju jeb kognitīvi – beiheiviorālo terapiju, es biju sasodīti vāja. Man trūka vaduguns, kurai dzīties pakaļ un mērķa, kurā šaut bultas. Kuģa ar uzvilktām burām un paša vēja, galu galā. Bezmērķīga un nenodarbināta dzīve, manuprāt, ir savāda. Tā ir garlaicīga un nomoka mani. Vēl viena problēma ir jūtas. Emocijas. Tā ir karaļvalsts, kur valdnieks ir pazudis, bet palikušas mūžīgas jukas. Ņemot vērā manu pamatizglītību, es nolēmu, ka tas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Četri gadi cītīga darba, tostarp, ar sevi un klientiem, no kuriem lielais vairums cieš no panikas, trauksmes, depresijas, bailēm un citām nebūšanām, no kurām viņus var atbrīvot tikai viņi paši ar tāda cilvēka palīdzību, kurš zina, kur šajā jūklī ir atrodamas durvis uz izeju.

Mēdz pieņemt, ka psihoterapiju apgūst cilvēki, kuriem pašiem viss ir šķērsām, bet tā nav gluži tiesa. Lai izturētu cita cilvēka emociju spiedienu, ir jābūt gana veselam un līdzsvarotam. Liela daļa no maniem kursa biedriem ir visnotaļ izdevušies cilvēki un necieš no problēmām, kuras vajā viņu klientus. Tomēr, lai mēs būtu pilnīgi godīgi, jāatzīst, ka personiskā pieredze liek daudzas lietas uzlūkot citā gaismā.

Protams, terapeita tapšanu ietekmē arī tas, kā veidojusies viņa paša personība, kā viņš raugās uz pasauli un cik ir spējīgs pieredzēt citus cilvēkus. Viņam jābūt erudītam un vienlaikus spējīgam mainīties. Viņš ir kā ūdens, kas ieliets traukā. Viņš rāda formu, veidu un atspoguļo saturu. Nenoliedzami, viņam būtu jābūt cilvēkam, kurš ir spējīgs orientēties citu cilvēku pārdzīvojumos, spējot saglabāt objektīvu skatījumu uz notiekošo.

Tomēr, es vienmēr esmu lauzījusi galvu, vai terapeits vispār ir spējīgs būt pilnīgi neitrāls attiecībā un savu klientu. Laikam nē. Ne absolūti neitrāls. Tad vienīgais, kas varētu palīdzēt noturēt grožus rokās, ir paša terapeita pieredzes atspoguļošana.

Te nu savukārt noder supervizori. Tie ir cilvēki, kuru darbs ir terapeita darba pārlūkošana – tajā nozīmē, ka viņš ir tas, kurš mēģina raudzīties iespējami objektīvāk. Bet tur jau atkal ir tas pats – supervizors nevar vienkārši izzagties ārā no sevis. Lai arī nedaudz, viņu ietekmēs tas pats nosacījums – paša pieredze. Lai nu būtu kā būdams, tas, ko mēs piedzīvojam, esam mēs. Lai vismaz kaut kā reflektētu par savu pieredzi, es izveidoju Sliktā Terapeita tēlu. Sliktais tāpēc, ka rada diskomfortu, bet tas ir nepatīkams stāvoklis, ko gribas labot. Te es ņēmu vērā arī kādu būtisku lietu – cilvēki, reaģējot uz izdomātu tēlu, ir spējīgi vairāk atraisīties, nekā dialogā ar reālu cilvēku. Protams, ka viņi zina, ka Sliktais Terapeits runā manā balsī, un tomēr. Protams, ka viņš patiesībā ir labs.

Nu, piemēram. Viņš saka: „Dažreiz kaut kas ļoti dārgs patiesībā izrādās ļoti, ļoti lēts. Dažreiz bezvērtīgs. Bet lai to saprastu, savukārt vajag kaut ko, kas maksā visvairāk – laiku”.

Sapratu, ka atlieku mājasdarbus. Ne tāpēc, ka man būtu tos sarežģīti vai grūti uzrakstīt. Es mēģinu atkal un atkal pārliecināties, vai esmu sapratusi savu klientu un atradusi labāko veidu, kā izpētīt situāciju. Varbūt, ka tas ir raksturīgi visiem, kuri apgūst psihoterapiju. Tu vairākas reizes pārliecinies, vai laiva ir piesieta, kamēr vēl īsti neesi apradis ar domu, ka tā ir tavējā.

(..)

Piektdiena. Terapijas mācības turpinās

Es nosolījos pati sev, ka pastāstīšu kaut ko par terapeita tapšanu. Man šad un tad ir jautājuši – kāpēc Tu to visu gribi darīt? Tev taču viss ir... nezinu, varbūt. Bet esmu nonākusi pie secinājuma, ka dzīvei patiesi ir raksturīgi mest līkločus un mana nav izņēmums. Tātad – es sāku ar sevi un pie tā, kam man vajadzētu padziļināti apgūt psihoterapiju, nonācu pamazām. Vispirms es studēju medicīnu, tad psiholoģiju un pedagoģiju; tad to, kā izmantot cilvēku pašu resursus, lai uzlabotu viņu dzīves kvalitāti. Tad socioloģiju. Un tad es pievērsos idejai par to, ka viss, kas notiek ar cilvēku vai ko viņš dara, var būt kaut kādā ziņā terapeitisks process. Medicīnas studijas ziņoja, ka cilvēks ir ļoti labi izveidota, uz līdzsvara saglabāšanu tiecīga, labi izplānota sistēma, bet maz ko stāstīja par to, kas notiek tajā organisma daļā, kuras funkcijas ir teju vai maģiskas. Es sapratu, ka smadzenes un domāšana, atmiņa – viss, kas saistīts ar lietām, kuras pastāv, bet kas nav taustāmas burtiskā nozīmē, mani aizrauj tikpat ļoti, kā viss cits. Iespējams, pat vairāk.

Virs viesnīcas zāles, kur notiek mācības, atrodas izsoļu nams, ja tā var teikt. To es noskaidroju tad, kad ieraudzīju vienu stāvu augstāk dažās izstādītās gleznas. Vienā stūrī bija Herberts Siliņš. Man tēvs savulaik ar viņu bija draugos un

man patīk Siliņa gleznas. Sulīgas un tiešas. Un vēl man patīk tas, ka viņš bija autodidakts. Man pret šādiem cilvēkiem, kuri sekmīgi konkurē ar akadēmiski sterilizētajiem talantiem, vienmēr bijušas siltas jūtas. Izrādījās, Siliņš ir vidusmēra automašīnas cenā un es jutos gandarīta.

Vēl bez tā visa tur bija Ulvis Alberts – fotogrāfijas. Boba Dilana tur gan nebija, bet vienalga.

Māsīca, vakarā reaģējot uz forogrāfijas ievietošanu instagram, ziņoja, ka viņu Alberts ir savulaik fotogrāfējis – ar puķu vainagu galvā. Droši vien ciklā „Jauneklīgā Rīga”. Būs jānoskaidro, Es skatos uz Čārlzu Bukovski pie ledusskapja un domāju, ka kārtējo reizi man ir veicies. Pēc mākslas pet nebija necik tālu jāiet. Tā bija turpat. Parādoties galerijas saimniekam, es vīlos, jo viņš vairāk rādījās tirgotājs, nekā mākslas mīļotājs. Viņš izvilka Annusu no pret sienu atslieto gleznu blāķa un man pēkšņi kļuva žēl, ka es nevaru izglābt vismaz daļu no šī visa. Man ir drūmas aizdomas, ka dekoratīvisms atradīs vietu kāda bagātnieka vannasistabā, bet Annuss turpinās būt nesaprasts, ja nu vienīgi, kāds naudas maiss atskārtīs, ak jā, tā taču ir vērtība. Jutu, ka mani pārņem augstprātīgs nicinājums un vēlreiz pārleižot acis Alberta forogrāfijām, es devos atpakaļ mācīties. Arī par to, kāpēc cilvēki tā uzvedas. Kā es. Iespējams, ka pašlaik man Bukovskis nav pa kabatai.

Sestdiena. Fobijas

Šodien bijām prom, augšā. Tur mazliet zēģelēja un bija bailīgi. Redzēju uzrakstu, ka tieši šeit Laura X vecmeitu ballītes laikā ir pārvarējusi bailes no augstuma. Nu, var jau būt.

Es nez kāpēc domāju par pēdējās desmitgades izcilākajiem jautājumiem, ko man uzdevušas manas meitas. Kāpēc mums ir tikai viens kaķis? Kāpēc pārsvarā mati uz galvas un citās vietās ir atšķirīgās krāsās? Kāds ir iemesls tam, ka Tu nepārtraukti kaut ko pieraksti? Kā zināt, ka puisis ir Tevī iemīlējies? Un visbeidzot, no tās pašas sērijas - kā kretīnam darīt zināmu, ka viņš ir kretīns? Man pēkšņi likās, ka pēdējie divi ir par vienu un to pašu.

Svētdiena. Rudens pavasara dzejolis

Ārā ir Latvijai netipisks laiks. Ir silts. Es esmu sajūsmā par šādu rudeni un ļoti egoistiski atsakos domāt par klimata pārmaiņām. Man vienalga, ka zirnekļi izaugs zvirbuļu lielumā. Es jūtos tik liela savā garā, ka sāku meklēt arhivētos rakstus ar dzelžainu apņēmību kādam tos parādīt. Kaut vai pati sev. Atradu dzejoli, kurš ir veltīts pavasarim. Tagad, to lasot, man rodas nepārvarama vēlme mainīt nosaukumu. Bet es palieku pie tā paša, gan jau sapratīšu kādreiz, kāpēc tā darīju.

Pavasaris

par izžuvušu sniegu pārvērtīsies vakars

un ielas sausām dzīslām mirs

vecs dzērājs vilksies mājās – kāds trakais

un kāda dzīve kaut kur klusu irs....

kāds zars ar lapām plaukstošām

man pieskarsies un slepkavos

tā migla iezīdīsies manās lūpās

un nekad man mani pašu nepiedos....

Tā es nonāku atpakaļ pie terapijas, kura mani dziedē visvairāk. Iespējams, vienlaikus izaicina. Varbūt tas drīzāk ir dzīves veids. Nav šaubu, ka psihoterapija ir efektīva un bezgalīgajā skolu un metožu daudzveidībā ir iespējams atrast ko tādu, kas var palīdzēt konkrētajam indivīdam. Es nenožēloju savas izvēles. Es no sirds ceru, ka man izdosies līdzsvarot kādas dzīves un tas palīdzēs konkrētajam cilvēkam doties tālāk bez mokošām panikas lēkmēm vai ar skaidrāku izpratni, ka bailes no lidošanas ir normāla parādība, kas tikai apliecina viņa paša spēju izdzīvot. Es pašlaik esmu kaut kur mazliet pāri pusei. Man nav ilūziju pašai par sevi. Es droši vien daudzas reizes būšu gatava padoties, tomēr to neizdarīšu. Tas ir kā ar gadalaikiem. Arvien no jauna.