Dokumentālista Ivara Zviedra dienasgrāmata nevis pa dienām, bet par cilvēkiem

"Nav svarīgi datumi un laiks, ir svarīgi cilvēki, kurus es satieku. Satikšanās ir process, kas veido manu laiku," atzīst dokumentālists Ivars Zviedris.

Kino režisors, operators un producents Ivars Zviedris visu vasaru ir nodzīvojis pa mežu, filmējis "Valkātājus". Dokumetālists  šo filmu nevar pabeigt, jo viens no viņa varoņiem tagad sēž cietumā. Ivars Zviedris Pepiņam uz cietumu raksta vēstules un reizēm iet ciemos. Gaidīt ir viena nopietna dokumentālā kino režisora prasme. Un nesteigties.

“Tas mežs ir tāda metafora, drīzāk jau es biju pierobežas joslā, es biju gan mājās, gan mežos, gan pie mierīgākajiem cilvēkiem, gan ne tik mierīgiem, gan arī no mežā pie vjetnamiešiem arī. Virsuzdevums man ir nofilmēt dokumentālo filmu "Valkātājs, kuru es jau kādus divus gadus ar viņu ņemos, bet vēl kāds laiks ir vajadzīgs, lai būtu tā pavisam labi,” atklāj Ivars Zviedris.

“Tagad es esmu nokļuvis līdz tādai stadijai, ka tanī pierobežas joslā daudz kur esmu savējais. Tur nav tik vienkārši tā aizbraukt kā "Tautas panorāma": mēs būsim pie autoostas tikos un tikos, nāciet runāt. Kāds jau atnāk ar un tad viņš pasaka to reklāmu, ko viņš grib stāstīt.

Ja grib nofilmēt to, ko viņš īsti negrib stāstīt, tad tur ir jādzīvo kādu laiciņu. Dokumentālu kino jau vispār lielos vilcienos ir jēga filmēt tikai tad, ja kāds ir gatavs izģērbties pārnestā nozīmē kameras priekšā. Un arī atšķiras intervija no sarunas, es gribu nofilmēt sarunu, tēlainu sarunu drīzāk un tā varoņa tēlu radīt, nevis to, ko viņš grib pateikt tur, un izstāstīt. Katrs jau grib, protams, grib noreklamēt sevi un izstāstīt, cik viņš ir labs un kā viņš te dara, vai nolamāt valdību, vai vēl kaut ko. Bet tad, kad tu nodzīvo divus gadus, tad tur nāk ārā pavisam kaut kas cits,” turpina Ivars Zviedris.

Runājot par dienasgrāmatu, Ivars Zviedrs atzīst, ka sava veida dienasgrāmata vai pieraksti ir nepieciešami. Dienasgrāmatu saviem studentiem, arī Ivaram Zviedrim, savulaik Kultūras akadēmijā licis rakstīt Ansis Epners un arī pārbaudījis.

“Man kaut kā tas īsti nav aizgājis, jo mans uzskats ir tāds, ka, ja tu to cilvēku nevari atcerēties tāpat, ko viņš ir teicis, tad varbūt arī nevajag, jo tur pierakstīti un kaut ko vilkt aiz ausīm diez vai.

Man nav dienasgrāmata pa datumiem, bet par cilvēkiem, piemēram, ar to pašu Pepiņu, kas sēž cietumā, dienasgrāmata man izpaužas vēstuļu formā. Es viņam rakstu vēstules, man ir vesela čupa ar vēstulēm, tagad viena somā, kas jāizsūta, un viņš man raksta vēstules.

Tādā veidā mums veidojas tā dienasgrāmatā,” bilst Ivars Zviedris.

Valkātājs nozīmē valkāt pāri robežai vjetnamiešus. Ivars Zviedris atzīst, ka tā ir savā ziņā jauna profesija Latgalē pierobežā, kas nodrošina to, ka cilvēkiem ir iespēja palikt tur dzīvot.

“Pierobežā tas jau nav nekas tāds baigi jauns, nu kontrabanda bija, ir un būs. Tur katrs izdomās, kā kaut ko lētāk tur kaut ko dabūt un tā un tā. Nu šī ir tāda jauna profesija,” uzskata Zviedris.

“Es pat nenosodu tos cilvēkus, kas to dara, tā viņiem ir kaut kāda iespēja tur palikt. Nu, protams, viņa izpratnē. Viņi tur visi vietējās takas zina, viņi var parādīt vjetnamiešiem, pa kuru taku var tikt caur Latviju uz Berlīni.”

Viņš arī stāsta, kā filmējis gadījumu par desmit vjetnamiešiem, kas vesti pāri robežai.

“Deviņus noķer, viens pazudis. Tie uztraukušies par to vienu, ja viņš tur purvā, meklē viņu. Viņš iznāk pāris kilometru uz citu pusi ārā vienā mājā un prasa, kur ir Berlīne. Viņi nemaz īsti nezina, nedēļu pa mežu gājuši pa Krievijas purviem, tikuši Latvijā bieži vien nezina, kurā valstī viņi ir,” stāsta Ivars Zviedris.