“Par ēst gatavošanu interese man bija jau bērnībā, ar vecomammu kopā gatavojām pīrādziņus, gaļas salātus, citus ēdienus. Patika šeptēties virtuvē. No tā laika arī viss sākās,” tā par savu aizraušanos ar pavārmākslu stāsta pavārs Jurijs Prudņikovs.

Jurijs Prudņikovs ir sadales pavārs. Taču viņu varētu arī uzskatīt par teatrālu mākslinieku: tērpies baltā kreklā, virtuves priekšautā un pavāra cepurē. Gara auguma vīrietis, kas pēc slīdošā grafika uz šķīvja līdz ar kartupeļiem, rīsiem un dārzeņu sautējumu iedala piesātinātu joku devu. Tā komentējot ēst gribētāju maltīti. Protams, to dara saprāta robežās, lai ēdājus neaizvainotu un pēc tam nebūtu jāuzklausa sūdzības.

Par sadales pavāru Jurijs strādā Dzirnavu ielas “Lido” jau 14 gadus. Latvijas dienasgrāmatā piedāvājam ielūkoties viņa ikdienā. Dienasgrāmatu Jurijs rakstījis gan brīvajās dienās, gan darba dienās, to darījis pirmo reizi un to ielasījis diktofonā. Jau vēlāk bija neliela saruna restorānā starp apmeklēju sarunām un trauku šķindoņu.

“Uzreiz arī vēlos izstāstīt, kā iepazinos ar Juriju,” stāsta raidījuma autors Viktors Pupiks. “Tā bija vasara, kad radio kabinetā parādījās gara auguma vīrietis un vadība paziņoja, viņš ir mūsu praktikants. Nepameta doma, ka kaut kur redzēts, līdz brīdim, kad viņš iepazīstināja ar sevi, smalki raksturodams savu nodarbošanos, ka strādā par pavāru un vēl neklātienē studē komunikācijas zinātnes. Tad viņu atcerējos un nodomāju – aaaa, tas ir tas runātīgais, no kura parasti esmu izvairījies. Izvairījies tāpēc, ka nemēdzu ar svešiem pārāk daudz runāt. Bet Jurijam to darīt ļoti patīk, un arī zinu draugus un paziņas, kas labprāt ēdienu izvēlas tieši pie viņa. Taču jau agrāk biju viņu nolūkojis, kā personu, par ko vērts būtu pastāstīt arī plašāk.”

 

Pirmā diena

Ieraksts dienasgrāmatā. Šodien brīvdiena, tāpēc visu var darīt salīdzinoši nesteidzīgi. Nevēlos nogulēt līdz pusdienlaikam, tāpēc modinātāju uzstādu uz pulksten deviņiem. Diena sākas ar pastaigu līdz Daugavas promenādei, kur samērā bieži izbaudu fiziskās aktivitātes. Sākumā skriešana, pēc tam dažādi vingrinājumi un visbeidzot pastaiga gar Daugavu. Ir tik jauki izbaudīt dabas skaistumu atrodoties tepat galvaspilsētas nostūrī - Ķengaragā. Darba dienu rītos šeit ir īpaši mierīgi, garām paslīd kāds garāmgājējs, vai riteņbraucējs un tālumā dzirdamas gulbju un pīļu klaigas. Pēc fiziskas slodzes ir tāds patīkams atslābums, tad var lēni un nesteidzīgi pārdomāt savus šodienas plānus un uzdevumus. No promenādes dodos uz veikalu nopirkt kaut ko brokastīm un pusdienām. Mums pie mājām ir divi veikali, kurus apmeklēju visbiežāk. Pārdevēji un kasieri šeit strādā jau gadiem ilgi, un katra iepirkšanās reize izvēršas par tādu kā nelielu piedzīvojumu. Brokastīs kā allaž silta un garda kafija, biezpiens ar tomātiem un kāds našķis enerģijai. Tad datorā tiek sameklēta kāda patīkama mūzika un pienāk laiks ķerties klāt mācībām. Vienmēr ir grūti saņemties, jo īpaši tad ja priekšā ir liels darba apjoms, taču, kad sāc aizdomāties par rezultātu un to mērķi, kuru esi uzstādījis, enerģija un gribasspēks parādās pats no sevis. Viena no svarīgākajām lietām dzīvē, manuprāt, ir motivācija – saprast, kāpēc kaut ko ir vērts darīt. Kad ir vēlme darīt un vēl patīkama mūzika fonā, laiks paskrien nemanot un teksts datorā rakstās pats no sevis. Kad pagājušas apmēram sešas stundas un saproti, ka ir laiks atpūtai, jādomā, ko darīt vakarā, lai nedaudz atslēgtos no realitātes.

„Pirmā diena bija ļoti stresaina, man visu laiku plīsa šķīvji, balss vienmēr trīsēja. Bija jātiek sev pāri, visu laiku bija sarkanas ausis. Iekšēji jutu satraukumu, ka viņi (klienti) pamanītu, ka es samu sakautrējies,” pirmo darba dienu raksturo Jurijs Prudņikovs. Viņš arī atklāj, ka apguvis iemaņas uzlikt precīzu daudzumu ēdiena.

„Kad mazs bērniņš atnes zīmējumu, kur redzams pavārs, kas cep kartupeļus, man gandrīz asara nobirst,” atzīst Jurijs, kurš min, ka ir vairākās ēdāju kategorijas – iedienas pusdienotāji, tūristi un ģimenes ar bērniem. Mājās viņam jau ir kādi 20  zīmējumi, kurus dāvinājuši mazie apmeklētāji. Kad slikts noskaņojums tos mēdz pāršķirstīt.

Otrā diena

Ieraksts dienasgrāmatā. Klāt trešā un pēdējā atpūtas diena. Ir grūtāk piecelties nekā vakardien, taču tādos brīžos vienmēr atceros savu vecmammu, kura vienmēr teica, ka bez darba neko nevar sasniegt. Viņa man vispār daudz ko iemācīja, un vienmēr paliks atmiņā ar daudzajiem patīkamiem mirkļiem. Lēni un kūtri saģērbjos, ielieku sakaltušo maizi, kas sakrāta pa vairākām dienām, un atkal dodos uz promenādi, kur mani gaida pamatīgs pīļu bars un cēlie gulbji, kas parasti aizdzen pīles, cīnoties par maizes drupačām. Kad maize izbarota, var pievērsties skriešanai un vingrošanai. Tas piepilda plaušas ar skābekli un palīdz uzkrāt spēkus visai dienai, it īpaši laba sajūta ir pēc dušas, var sajusties spirgti, beidzot pamosties un mesties dienas notikumu un darbu virpulī. Pēc brokastīm dodos uz fakultāti, lai nokārtotu svarīgas formalitātes saistībā ar mācībām un praksi. Braucot uz fakultāti, vienmēr ir tāds kā patīkams satraukums, jo sajūtos pārliecināts par to, ka esmu uz pareizā ceļa. Mācības universitātē man ir devušas ne vien zināšanas un pieredzi, bet arī pārliecību pār saviem spēkiem. Agrāk es par to nebūtu aizdomājies. Vispār es ļoti lepojos ar to, ka studēju tieši Sociālo zinātņu fakultātē, man šķiet, ka šeit ir kaut kas īpašs, jūtos šeit kā savējais. Kad fakultātē viss izdarīts dodos uz tikšanos ar draugu, kurš sen nav satikts. Tiekamies mazā un omulīgā kafejnīcā Rīgas centrā pie kafijas tases. Vienmēr ir forši satikt cilvēku, kuru pazīsti no smilšukastes laikiem. Katru reizi ir tik daudz ko izrunāt. Laiks kā parasti paskrien nemanot un pamazām jādodas uz māju pusi. Ap desmitiem vakarā ir jāsāk domāt par rītdienu un noskaņoties gaidāmajai darba dienai. Visbiežāk vakars noslēdzas ar kādu interesantu filmu, vai pārraidi.

Ikdienas darbā Jurijs cenšas sadzīvot arī ar šerpiem klientiem. Maksimāli korekti atbildot uz aizrādījumiem, neapmierinātību un piezīmēm. Pavārs atceras kādu gadījumu sabiedriskajā transportā: „Sēdēju pretī divām meitenēm, kas sačukstējās par mani, ka tas ir tas smieklīgais no „Lido”. Tas nebija aizvainojoši, pat interesenti paklausīties, ko par tevi domā.”

Jurijs atzīst, ka strādā nedaudz atšķirīgi, brīvāk, mēģina pielāgoties klientam, skatās, vai viņam patīk joki. Analizē un vēro cilvēkus, tas palīdz strādāt un pilnveidot sevi. „Sākumā ir sirsnība un patika pret darbu. Tādos brīžos atceras savu vecomammu, kas teica, ka viss jādara no sirds. (..) Ja darbs nepatīk, ja nāc no rīta uz darbu negribīgiem soļiem un sliktā noskaņojumā, tad arī ēdiens nebūs tik garšīgs,” uzskata Jurijs Prudņikovs.

Trešā diena

Ieraksts dienasgrāmatā. Pirmā darba diena pēc brīvdienām, modinātājs skan 7.45, un šoreiz par izbrīnu pieceļos ļoti viegli. Iespējams tāpēc, ka piektdiena, bet iespējams tāpēc, ka man tā ir pirmdiena. Slīdošajam grafikam vispār ir gan savas priekšrocības, gan arī savi mīnusi, bet vispatīkamākais ir tas, ka nedēļā ir trīs brīvdienas, nevis divas, kā vairumam cilvēku. Vienkārši var paspēt vairāk izdarīt un pagūt arī labi atpūsties. Kad esmu paēdis brokastis un salicis somā visu nepieciešamo darbam, ceļš uz darbu var sākties. Iekāpjot "mikriņā", bieži jāsatiek pazīstami cilvēki un vairums no pasažieriem ir redzēti daudzas reizes, jo brauc apmēram vienā un tajā pašā laikā. Vienmēr ir interesanti vērot cilvēkus, kas brauc uz darbu no rītiem, katrs ar savādāku noskaņojumu, apģērbu un izturēšanos. Viņus visus vieno miegainība un kopīgs mērķis – ceļš uz darbu. Izkāpju katru reizi pie cirka, jo no rīta ir patīkami iziet cauri Vērmanes dārzam. Šeit var paglābties no pilsētas rutīnas un ieelpot svaigu gaisu, tāpēc cauri parkam vienmēr eju nesteidzoties, izbaudot atmosfēru. Izejot cauri parkam, seko veikala apmeklējums, kur iegādājos vitāli nepieciešamo šokolādi enerģijai un minerālūdeni svaigumam. Veikala pārdevējas mani pazīst jau gadiem, tāpēc katru reizi iznāk apmainīties ar kādu joku, vai vienkārši parunāties. Virtuvē vispār bez ūdens grūti iztikt. Diena mums parasti sākas ar sarunām pie kafijas krūzes, tad seko pusdienas, kas ir arī brokastis, jo pusdienojam jau 11.00. Vēlāk vienkārši nav iespējas, jo sāk nākt pirmie izsalkušie klienti, par kuriem jāparūpējas. Dienas laikā nākas sastapties ar daudziem dažādiem cilvēkiem. Man patīk tieši šī dažādība un dinamiskums. Dienas laikā sanāk apkalpot vairākus simtus cilvēku. Katrs ar savu raksturu, attieksmi un izsalkuma pakāpi. Interesantākais man tajā visā šķiet – dažādās pieejas un pielāgošanās katra cilvēka raksturam. Tas vispār ir psiholoģijas lauciņš un varbūt tāpēc manī rada tik lielu interesi. Man vienmēr ir patikusi psiholoģija, un viss ar to saistītais. Iespējams, ka es vienkārši no mušas pūšu ziloni, jo esmu ļoti emocionāls. Man šķiet, ka teiciens līdzīgs pievelk līdzīgo ir patiess, jo es katrā no „saviem” klientiem saskatu vismaz nelielu daļiņu no sevis, no savas būtības. Pēc šodienas, atmiņā noteikti paliks mazās dvīņu meitenītes, kas bija ieradušās ar savu vecmammu, un novēlēja jauku vakaru un labu apetīti. Tas bija tiešām aizkustinoši. Vēl kāds kungs ieminējās, ka man vajadzētu strādāt teātrī, vai filmēties reklāmā, jo man it kā labi sanāk jokoties. Man pašam gan tā neliekas. Diena pagāja diezgan ātri, un pusdeviņos ir jāsāk posties uz māju pusi. Izejot no darba, vienmēr ir tāds kā atvieglojums, neskatoties uz nogurumu. Kā parasti pēc darba ieeju veikalā pēc kefīra un cepumiem, tāda kā vakara tradīcija – malkot aukstu kefīru pēc karstas darba dienas.

Jurijs vairakkārt piemin savu vecmāmiņu, ar kuru vēl bērnībā gatavojuši, viņaprāt, garšīgākos ēdienus. Pagājušajā gadā omīte devusies viņsaulē, bet vienmēr par viņu runā ar sirds siltumu. Viņas dzīvi salīdzina ar biezu grāmatu, kurā sarakstītas viedas dzīves gudrības. Piedzīvojusi karu, zaudējis vīru, vienu no meitām.

Bet Jurijs nav tikai pavārs, nostrādājis 14 gadus par pavāru, sapratis, ka grib pilnveidot sevi un iegūt augstāko izglītību. Šobrīd viņš studē Latvijas Universitāte un atzīst, ka ne sekundi nav nožēlojis savu izvēli.

Ceturtā diena

Ieraksts dienasgrāmatā. Šodien grūtāk piecelties, jo naktī nenāca miegs. Līdz četriem no rīta gar Šķirotavas staciju gāja kravas vilcienu sastāvi, kas parasti palīdz iemigt, bet šoreiz bija citādi. Pēc 15 minūšu snauduļošanas, esmu beidzot saņēmies, un diena var sākties. Duša, brokastis un pēc īsa mirkļa esmu jau "mikriņā", kas ved mūs visus uz centru. Nezinu, vai sakritība, bet sestdienu un svētdienu rītos visi izskatās vairāk samiegojušies, nekā darbdienās. Ejot cauri Vērmanītim pārdomāju savus veicamos darbus un pienākumus, tas palīdz arī sakopot domas, un labāk sagatavoties darba dienai. Pēc šokolādes un minerālūdens pirkšanas rituāla, pa izrakto Dzirnavu ielu dodos uz darbu. Šeit vispār ir tāda kā sava pasaule, jo Dzirnavu ielas iemītnieki, veikalnieki, sētnieki un pārējie viens otru atpazīst un sveicinās. To varētu saukt par lielu ģimeni, viena kvartāla robežās. Sestdienās un svētdienās šeit viss notiek bez steigas, un visa Dzirnavu iela it kā atpūšas pēc darba nedēļas. Pie mums cilvēki sāk nākt ap vieniem un pusdienlaiks tā pa īstam sākas ap diviem. Šodien Vērmanes dārzā pasākums, tas nozīmē, ka būs ļoti daudz ģimenes ar bērniem un vecvecākiem. Vienmēr ir patīkami sagaidīt mazos ēdājus ar baloniem, zīmējumiem un konfektēm. Tas vienā mirklī piepilda ikvienu telpu ar pozitīvām emocijām, labestību un uzlabo omu. Vienmēr ir patīkami redzēt lielas kuplas ģimenes, tas liecina par stabilitāti.

Šodien mani apciemoja divi ievērojami klienti – Eduards, kuram ir seši gadi, un Joanna, kuru pazīstu kopš četru gadu vecuma. Īpaši šie viesi ir ar to, ka uzdāvinājuši man daudzas dāvanas un zīmējumus. Ar viņiem mēs bieži vien runājamies par dažādām tēmām, kā, piemēram, skola, rotaļas un palaidnības. Pēc šādām sarunām garastāvoklis uzlabojas par procentiem divsimt, un visas grūtības kļūst mazāk nozīmīgas. Atceros sevi viņu vecumā un tas viennozīmīgi liek pasmaidīt.

Piektā diena

Ieraksts dienasgrāmatā. Klāt pēdējā darba diena pirms brīvdienām, un noskaņojums jau no paša rīta ir lielisks. Arī brokastis un kafija pēdējā darba dienā garšo labāk. Labā noskaņojumā, un raitiem soļiem izeju no mājas un dodos uz darbu. Arī pa ceļam satiktie cilvēki liekas nedaudz laimīgāki nekā iepriekšējās dienās, bet tas visdrīzāk ir saistīts ar manu iekšējo noskaņu. Svētdienās parasti ir mazāk klientu nekā parasti, arī tas ir tāds sava veida bonusiņš. Viss notiek mierīgāk un nesteidzīgāk, arī klienti nav tik steidzīgi, kā darbdienās. Īsāk sakot, strādāt svētdienās ir sava veida idille. Vienīgais mīnuss tajā ir tāds, ka vairumam draugu ir brīvdiena, bet man tā jāpavada darbā. Svētdienās nākas arī uzmundrināt visvairāk cilvēku, jo vairumam no viņiem ir bailes no pirmdienas, un noskaņojums nav tas labākais. Tad nu lieku lietā savus Āfrikas stāstus, par to, ko esmu redzējis tur, un cik labi ir dzīvot Latvijā, ja salīdzina ar to, ko var piedzīvot tur. Katru cilvēku var kaut nedaudz iepriecināt, vajag tikai just, ko viņam pateikt konkrētajā mirklī.

Sadales pavāra Jurija dzīvē atsevišķa sadaļa ir ceļojums uz Āfriku. To viņš var raksturot ilgi dažādiem epitetiem.

„Tas man palīdzēja daudz saprast un izdarīt dažādas izvēles. Tas bija ceļojums 2014. gadā, draugi piedāvāja braukt līdzi. Nekad nebiju lidojis ar lidmašīnu, domāju, ka tas būs pats briesmīgākais. Kad nonācām līdz Āfrikai, līdz kalniem, kad braucam pa kalnu ceļiem ar tādu ātrumu, ar kādu viņi pārvietojas, man atpakaļ lidojums likās pielīdzināms braucienam ar trolejbusu,” atminas Jurijs. Kalnu ceļi ir briesmīgākais, ko esmu piedzīvojis.

Ceļojums ļāvis izvērtēt, cik patiesībā šeit ir labi, mums nav, karstuma, nav problēmas ne ar badu un netīrību, nav pārapdzīvotības.

Sestā diena

Ieraksts dienasgrāmatā. Es bieži jokojoties klientiem saku, ka pirmdienas ir manas mīļākās dienas, taču patiesībā, ir jāprot sevi noskaņot jebkurā dienā. Man vienmēr patīk pirmdienās iziet agrāk ārā un pavērot cilvēku steigu. Ne tāpēc, ka sajūtos pārāks, vai tāpēc ka man nav jābūt darbā, bet gan tāpēc, ka sajūtos kā daļa no pilsētas, daļa no šī lielā mehānisma, kurā katram ir sava loma. Tas varbūt skan pārlieku filozofiski, taču es bieži par tādām lietām aizdomājos. Man patīk sapņot, bet bieži vien šie sapņi ātri pārtrūkst, jo jāatgriežas realitātē. Pirmdienās, kad nav jāstrādā, cenšos laiku veltīt sev, aizbraukt uz jūru, aiziet uz baseinu, mācīties, izbraukt kādu garāku gabalu ar riteni, vai vienkārši noskatīties kādu interesantu filmu. Arī šodien man ir iekritusi brīvdiena, un cenšos to izbaudīt nesteidzīgi, no rīta – fiziskas aktivitātes, vēlāk iepirkšanās, un atkal jau dodos uz fakultāti, šoreiz ir jāpaņem diktofons, lai sagatavotu vairākas intervijas kādam radošam projektam universitātē.

Jurija dienasgrāmata tapusi elektroniski. Vakaros apzināti sēdies pie datora un rakstījis notikumus. Pats saka, ka iedvesmojies arī no citu personu dienasgrāmatām, kuras lasījis un klausījies interneta.

Septītā diena

Ieraksts dienasgrāmatā. Šodien otrā brīvdiena no trim un plāni tai grandiozi – mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Bet plāni, kā zināms ne vienmēr realizējas, jo vispirms ir jāatrod motivācija. No rīta izeju paskriet, vēlāk brokastis un veikals. Tad nolemju doties uz bibliotēku, kur varētu sameklēt kādas noderīgas grāmatas savam radošajam projektam, ko rakstu augstskolā. Tēmas galvenais jautājums – kā vasaras kafejnīcas izdzīvo ziemā. Tad nu pēc bibliotēkas jādodas uz kādu no šīm kafejnīcām un jāmēģina sarunāt kāda sakarīga intervija, ko varētu iekļaut šajā darbā. Sarunāju trīs intervijas uz nākamo nedēļu un tad dodos cauri Kronvalda parkam uz kanāla malu, netālu no Rīgas Brīvostas ēkas. Šeit ir tāda īpaša atmosfēra un noskaņa, kas palīdz nedaudz aizmirsties un salikt visu pa plauktiņiem. Šeit parasti rakstu savu plānotāju un dzeru kafiju, kas nopirkta netālu esošajā kafejnīcā. Vēlāk dodos uz mājām, lai ierakstītu visu iegūto informāciju datorā.