Latvijas Radio dodas uz Vecpiebalgu ciemos pie rakstnieces Ingunas Baueres, lai uzklausītu viņas dienasgrāmatu.

„No sirds apbrīnoju viņas darba spējas: desmit gadu laikā, kopš viņa raksta, izdotas 26 grāmatas, sākumā tie bija stāsti par attiecībām, bet nu jau tapuši deviņi kultūrvēsturiski romāni, slavenākie ir par Kārļa Skalbes, Ata Kronvalda, brāļu Kaudzīšu, Andreja Pumpura un citu latvju dižgaru dzīvi. Inguna Bauere biežāk izvēlas stāstīt par šiem slavenajiem vīriem no viņu sievu skatu punkta. Manā dzīvē īstu revolūciju pirms gadiem pieciem  sacēla romāns “Piedod, Karolīne!” to izlasīt ieteica Radio bibliotekāre Sarma.  Es taču nemaz nezināju, cik dižs cilvēks bijis Atis Kronvalds, un paliktu šajā neziņā, ja ne Ingunas romāns. Tolaik ilgojos satikt rakstnieci, devos uz jaunākās grāmatas atvēršanas svētkiem un tā pavisam ātri sadraudzējāmies, jo ar Ingunu ir ļoti viegli draudzēties. Šodien es ļoti vēlējos uzzināt, kā iespējams katru gadu uzrakstīt pa romānam, kur viss salāgots ar konkrētā laika posma vēstures ainām,” stāsta žurnāliste Anitra Tooma par savu izvēli uzrunāt raidījumam Latvijas dienasgrāmata Ingunu Baueri.

Šobrīd Ingunas Baueres darba plānā ir Krišjāņa Barona sieva Dārta. Sakrīt, ka tieši Dārtas dienā arī Latvijas Radio viesojas pie rakstnieces. Bet pavisam drīz iznāks grāmata par mācītāju Juri Neikenu, viņš sarīkoja pirmos dziesmu svētku 1864. gadā Dikļos.

„Anitra piezvanīja un lūdza izveidot septiņu dienu atskaiti, tādu kā dienasgrāmatu. Gribot taisīt sižetu radio. Ak, Jēziņ, cik sen to neesmu darījusi! Kādreiz jaunībā rakstīju centīgi, bet tad nobijos no svešām acīm un vienā neprāta mirklī visu sadedzināju. Ne reizi vien esmu nožēlojusi, bet ko nu vairs. Un tā arī netiku atsākusi. Bet redz, dzīve piespiež...” tā Inguna Bauere.

Pirmajā dienā gribētos runāt par… VILŠANOS

Jauns gads nesen iesācies, beidzot nomainījis Ziemassvētku tingel-tangeļus un atnesis mieru. Vai jums arī pienāca tie apsveikumi? Pilns telefons. Burtiski gāza no kājām nost. Dažādi, bet ar vienu domu – sak, tra-ļa-ļa, tra- ļa-ļa, lielais, brīnumainais piedošanas laiks ir klāt – atver taču beidzot sirdi, atver durvis, mana mīļā, piedod visiem, kas tev pāri darījuši, sabučo tos, kas tevi pievīluši, neturi aizvainojumu sevī, palaid to gaisā un pati aizlido līdzi!

Es negribēju! Iepriekšējā gada nogalē sajutos nodota un pievilta, un tikai tagad (tikai tagad!) manī ir miers. Šodien, kad rakstu šo dienasgrāmatu. Neko es nepiedevu. Vienkārši sapratu, ka… man ir vienalga.

Ja mūža draudzība var beigties, tiklīdz tu neesi gatavs nodot savu pārliecību, noliekot to zem sliekšņa, pār kuru bijušais draugs grib viegli pārkāpt pāri… tad tas nav to vērts. Tas upuris nav zaudējuma vērts. Un viss.

Ak, jā! Dzīve visapkārt kūsā, daudz nevērojot, vai tu esi priecīgs, bēdīgs, visiem piedevis  vai, tieši otrādi, par kaut ko uz pasauli apvainojies, sagriezies un īgns. 

No rīta piecēlos, izvedu suni. Vīrs uz divām dienām darbā Valmierā. Ap septiņiem vēl baigi tumšs, un sals pieņēmies spēkā, un laukā iet ļoti negribas, bet tas suņa prieks ir tik liels. Vienmēr priecājos, ka izpestījām viņu no patversmes. Tik daudz pozitīvu emociju pašiem!

Tālāk visu dienu kā parasti – rakstu, rakstu, rakstu… Kad kāds pabrīnās, cik es ražīga, vienmēr nodomāju – nu, pastāvi man blakus un paskaties, cik  ilgu laiku diendienā pavadu pie datora, kādiem papīru kalniem izrokos cauri, kāda pieceļos no krēsla vakarā… Protams, pāris reizes pa dienu izloku kājas, jo jāpaēd jau arī ir un suns vēl kādu reizi jāizstaidzina…

Kaut kā bēdīgi dienasgrāmata rakstās…

Vārdu sakot, šodiena bija padrūmo pārdomu diena.

Par laimi, priekša gara nakts. Mūsu senči prātīgi teica – rīts gudrāks par vakaru. 

Otrā diena iesākas priecīgi

Suns klausa un neskrien līdzi nevienai mašīnai, it kā beidzot būtu sapratis, ko viņam gribam ieskolot. Kad saku – ej malā, sēdi! – godīgi aptupstas ceļmalā un nogaida. Ideāls suns! Mīļš un uzticams. Ja tā drīkst teikt, tad šai ziņā noteikti labāks par cilvēkiem. Bet – stop! Šodien tikai par pozitīvo!

Uzberu putniņiem barību un, sēžot pie rakstāmgalda, ar vienu aci caur logu vēroju, kā viņi ņemas pa barotavu. Nezin, kur putni šai stindzinošajā aukstumā paliek pa nakti?

Patiesībā man nav laika prātot par putniem, jo jādomā par sava jaunā romāna varoņiem. Atkal esam kopā visu dienu līdz tumšam vakaram, kad jāiet uz kultūras namu dancot.

Inguna Bauere kopā ar vīru Aigaru

Vīrs atbrauks vēlu, man jāiet vienai. Šausmīgi negribas, bet, kad pārvaru slinkumu, pieceļos, sataisos un beidzot tieku tai jautrajā barā, kāds ir mūsu senioru deju kolektīvs, mājās kājoju priecīga un apmierināta. Ja visu mūžu dancots, uz simtgades svētkiem taču jātiek! Pie tam – kustībā ir dzīvība! To nedrīkst aizmirst. Dakteris Danilāns saka, ka vecums neesot priekš nīkuļiem. Ir vērtīgi kādreiz to sev atgādināt.  

Trešā diena. Kad rakstu, man blakus trokšņi traucē

– ieslēgts televizors vai radio, pat mierīga mūzika. Tomēr ir kāds ieraksts, kuru šad un tad uzlieku fonā – putnu balsis, ko vasarā, sēžot uz vakts, ieskaņojis mans draugs, Kaudzīšu muzeja vadītājs, kaislīgs fotogrāfs un pa reizei arī mednieks Aivars Ošiņš. Kad vajag atsaukt atmiņā vasaras izjūtas, putni ļoti palīdz. Un šodien es rakstu par vasaru. Par to, kurā Krišjāņa Barona mamma Eņģele palika viena ar astoņiem bērniem (vecākās meitas gan jau bija precību gados, bet Krišiņam tikai deviņi gadi). Viņas vīrs, Īles muižas vagars Juris agrā pavasarī iegāzās no plosta Ventā, saaukstējās un nomira. Putni čivināja, pogoja un vīteroja tāpat toreiz, kā tagad… Jā, savādi, ka vienam prieki, citam bēdas, bet pasaule turpina ripot uz priekšu, neko neievērodama…

Nesen biju bērēs, kur apstāvētājs pie kapa runāja tik neparasti un skaisti! Viņš bija aizgājēja bērnības draugs, krietns lauku vīrs, un necentās nedz raudināt, nedz maldināt – runāja vienkārši un patiesi. ,,Par ko mēs raudam, mīlīši?” viņš jautāja. ,,Pēc pieciem miljoniem gadu nebūs nekādas nozīmes tam, cik ilgi katrs no mums dzīvojām, kādas domas domājām un kādus darbus darījām.” Es iedomājos putnus. Pēc pieciem miljoniem gadu… vai viņi vēl dziedās? Ja nē, tad kāda jēga visam, par ko mēs šodien uztraucamies un pārdzīvojam?

Ceturtā diena. Skolas diena

Mācu desmitajiem rasēšanu. Divas stundas nedēļā. Galu galā esmu beigusi celtniecības fakultāti. Tas gan bija tik sen… Jaunieši ir jauki. Gudri. Asprātīgi. Viņiem nav problēmu apvest ap stūri tik izklaidīgu skolotāju, kāda esmu es. Atceros, ka arī manā skolas laikā dažam labam rasējumus mājās taisīja mamma vai tētis. Tai ziņā nekas nav mainījies. Nu bet tehnoloģijas! Pasaki skaļāku vārdu, un jau esi nofilmēts. Uzdod pārbaudes darbu, un tas jau aizceļojis interneta plašumos… Vārdu sakot, viss, ko es nesaprotu, ir norakstāms uz vecumu, bet tas, ko saprotu, nevienam īsti nav vajadzīgs.

Pārnākusi no skolas, jūtos kā izmalta gaļas mašīnā.

Pirms kāda laika, gadiem pieciem, sešiem, mierīgi vadīju skolā dienu pēc dienas, un skolotājas darbs man ļoti patika. Tagad trešdienas vakarā dziļi ievelku elpu un, pārnākusi mājās ceturtdienas pēcpusdienā, izpūšu. Jo gribu tikai rakstīt. Tikai un vienīgi. Paldies Dievam, ka Viņš man to ļauj. Dāvā iedvesmu, apgaismo prātu.

Un man ir vīrs, kurš strādā divos darbos, lai sieva varētu nodarboties ar rakstniecību, neuztraucoties par iztikšanu.

Vakarā jogas nodarbība Inešos. Melotu, ja teiktu, ka viegli saņemties, lai brauktu, bet nedrīkstu ,,atkrist no kolektīva”. Vairākas dāmas apmeklējam nodarbības jau gadiem, viena otru pamudinām un neļaujam laiskoties. Es piestrādāju par šoferi, tāpēc vienmēr jābūt ierindā. Vecais stāsts – kamēr jātaisās, slinkums mācas virsū kā melna nakts, bet, kad nodarbība galā, ir liels prieks un gandarījums, ka tā godam aizvadīta. Daudz vingrāka un lokanāka gan nekļūstu, bet nezinu, kāda būtu, ja neko nedarītu, tāpēc jāņem par labu, kā ir.

Piektā diena – atkal pirmdiena!

Nesaprotu, kas notiek ar manu laiku, bet ir tā – pienāk pirmdiena, tad kāds mirklis pa vidu, un, skat – atkal jauna pirmdiena klāt! Kā šodien. Pamodos un secināju – ne tikai kārtējā nedēļa iekritusi kā akā, bet arī gada pirmais mēnesis tūliņ, tūliņ būs cauri. Bet vēl taču burtiski nupat stenēdami ēdām zirņus un piparkūkas, un pušķojām eglīti, un dedzinājām svecītes… To diezgan grūti ,,sagremot”, ka tāds 2018. gada 29. janvāris  nekad, nekad, nemūžam un nevienā izplatījumā vairs nebūs.

NEKAD! Vārdiņš ar diezgan baisu jēgu. Jo tālāk dzīvoju, jo biedējošāks tas kļūst. Un biežāk pielietojams. Šoziem, piemēram, sapratu, ka laikam nekad vairs neuzkāpšu uz slidām. Fiziski it kā vēl varētu, bet ir tik šausmīgas bailes krist un kaut ko salauzt, ka… jā, laikam nekad…

Par slīdamību runājot, šorīt beidzot varēja forši izstaigāties ar suni, jo vakar sasnigušais slapjais sniegs pataisījis ceļu bez bažām ejamu. Nu tad izstaigājāmies ne pa jokam! Pēc tam lūkoju nošķūrēt piebraucamo ceļu – ārprāts, cik tāds slapjš sniegs ir smags! Suns skatījās un grozīja galvu. Reizēm man šķiet, ka viņš saprot pilnīgi visu, tikai nevar izteikties. Un labi, ka tā. Man nevajag, lai suns ar mani runātu cilvēka balsī. To es daru pati. Runājos ar sevi. Un, kad vīra nav mājās, kaifoju par to, ka neviens man nerunā pretī. Manai Lauvas dabai patīk vairāk runāt, mazāk klausīties. Taču es pie tā strādāju. Jāprot uzklausīt citus. Nav nekā muļķīgāka, kā, pēc ilgāka laika satiekot kādu pazīstamu cilvēku, sākt viņam stāstīt visu par sevi (uz vecumu visbiežāk sarunas ,,aiziet” par slimībām), aizmirstot pajautāt, sak, un kā tad tev, draugs, īsti klājas? Nezinu, vai tā ir sagadīšanās, bet tieši vīriešiem, kā man jāsecina,  jo sevišķi patīk gari un plaši apcerēt pašiem sevi, pat neiedomājoties painteresēties par klausītāju.

Sestā diena

Slapjdraņķis kā tāds man nepatīk, toties šodien gaisā jūtams pavasaris, un rīti jau kļuvuši krietni gaišāki! Visu lietaino pagājušo vasaru un rudeni es sevi mierināju ar domu, ka zemei ir pietiekoši liela mitruma uzsūktspēja, gan jau tiks ar to lielo  slapjumu galā, bet nupat izskatās, ka grēku plūdi tuvojas. Cenšos domāt pozitīvi. Ir bijušas vasaras, kad mums pie mājas zālājs izdeg kā tuksnesis, un arī tad ir traki – cerams, ka šogad tā nenotiks. Lai arī nepavisam neesmu nekāda čaklrocīte, tomēr jūtu, ka arvien biežāk aizsapņojos par brīdi, kad varēs iedurt zemē lāpstu un sākt rušināt pirmo dobīti…

Ja ziemā tikai rakstu un rakstu, tad vasarā mans režīms krietni mainās. Pāris stundas pie datora, stundiņa laukā, dārzā, pāris stundas pie datora, stundiņa dārzā. Tepat ap māju tik daudz, ko apkopt! Tādā ziņā ziema ir laba, ka var atpūsties, nav jāskatās pa logu uz nezālēm puķu dobē un jākreņķējas, ka nesanāk izravēt, jo pēkšņi iedvesma apņēmusi.

Šodien ir mana dēla dzimšanas diena. Trīsdesmitā. Ļoti, ļoti priecīga diena, jo viņš mums ir pats labākais! Nopietni. Ar savu lielo dzīves pieredzi skaidri apzinos, kāds ir mans vīrieša ideāls, un kādas īpašības pretējā dzimumā vērtēju visaugstāk. Matīsam tās piemīt, un es par to ļoti priecājos. Labsirdība, gudrība un humora izjūta. Arī Aigars ir tāds pats. Man patiešām laimējies.

Septītā diena. Smieklīgi, atkal pirmdiena!

Taču kāda tam nozīme? Visas dienas ir manējās. Visas, kamēr vien dzīvoju. Nožēlojami maz, kaut arī pieņemtu, ka mana dzīve ilgs simts gadus. Pret tiem miljoniem, cik pasaule pastāv – gandrīz nemaz.

Dienasgrāmatai piestāv apcerīgi teksti, un tādi manā galvā rodas, staigājot pa āru, kad skatiens bezmērķīgi aizklīst tālumā, lai atpūtinātu acis pēc ilgās skatīšanās datorā. Šodien bija ideāla pārdomu diena! Mīnus 7 grādu saliņš, ziemīgi dzidra saule un lēni, lēni, gaisīgi birstošs sniedziņš, kurā drīkstu iemīt pirmās pēdas. Kad zem kājām tāds nevainīgi balts sniega paklājs, uzrodas pavisam klišejisks jautājums – nezin, kā būtu, ja kādā brīdī varētu arī dzīvē tā – sākt visu no sākuma, no balta sniega, no baltas lapas, kurā vēl nekas ar melnu nav ierakstīts? Vai es to vēlētos?

Ziniet? Nē! Esmu tur, kur man patīk būt, kopā ar tiem, ko mīlu un kuri mani mīl, daru to, ko visvairāk patīk darīt. Ja kaut ko vēl atļauts vēlēties, tad lūgtu, lai Dieviņš dod veselību – visiem mīļajiem un man pašai.

Tā nu man sanāca. Septiņas dienas pusotra mēneša garumā. Laikam tomēr neatsākšu rakstīt personīgo dienasgrāmatu. Pārāk ātri pazūd laiks!