Lai atklātu sevi tūkstošiem klausītāju, ir nepieciešama drosme. Lai skaļi paustu un argumentētu savu neapmierinātību ar vadības lēmumiem un aicinātu uz atklātu diskusiju, ir vajadzīga drosme. Un Rīgas Lutera draudzes mācītājam Linardam Rozentālam tādas netrūkst. Latvijas dienasgrāmatā viņa pārdomas vienas nedēļas garumā.

"Man vienmēr šķitis, ka raidījums Latvijas dienasgrāmata ir viens no drosmīgākajiem radio ēterā. Ļaut tik daudziem cilvēkiem ielūkoties savā dzīvē, savās domās un darbos – tas prasa drosmi. Kā pie neaizvilktiem aizkariem izgaismotā istabā ļaut redzēt daļu savas dzīves," vērtē raidījuma autore Ieva Valeine.

Nedēļa, lai cik reizēm tā nešķistu īsa un ātri gaistoša, ir nozīmīgs laika nogrieznis, kas parāda mūsu ikdienas krāsas. Šoreiz šo uzdevumu uzņēmies Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls.

Rīgas Lutera jeb Torņakalna baznīcas mācītāju vārds pēdējā laikā daudz izskanējis saistībā ar nesaskaņām ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vadību. Šķiet, tieši pateicoties viņiem, ziņās un pat analītiskajos raidījumos, kur parasti reliģiskus jautājumus neskaram, mēs, žurnālisti, baznīcai esam pievērsuši vairāk uzmanības.

Torņakalna mācītāji skaļi un drosmīgi diskutējuši par to, kur baznīca virzās, kā pieņem viedokli, kas nesakrīt ar vadības domām. Par sieviešu ordināciju, par Stambulas konvenciju, par Jura Rubeņa aiziešana no mācītāja amata. Arī dienasgrāmatā pavīd pārdomas par baznīcu un noskaņu tajā. Starp pārdomām arī daudzi vēsturiski fakti gan par baznīcu, gan Torņkalna apkārtni.

Dienasgrāmata Linardam Rozentālam nav nekas jauns, tā jau ir reiz rakstīta pamatskolas laikā. Šodien gan dienasgrāmata top nevis kaut kādā bloknotā, bet gan tiek rakstīta datorā un tiek pārsūtīta glītā word failā. Un mācītāja nedēļa, šķiet pat pašsaprotami, nesākas pirmdienā.

Linarda Rozentāla 20. maija sprediķis „No kā sastāv stikls?”

Kvarca smiltis, soda, krīts un citas vielas, kuras kausējot un strauji atdzesējot rodas stikls – kā viens neredzams veselums, kuram redzam cauri. Labu stiklu neredz. Labs stikls neredzams dara savu darbu – dod gaismu, atver skatu, uztur siltumu, aizkavē aukstumu – kā neredzama plāna kārta, kas atdala vienu pasauli no citas pasaules, āru un iekšu, augšu un apakšu, labo un kreiso. Stiklu kā vienu veselumu rada daudzas atsevišķas un dažādas daļiņas, kuras kopā izgājušas cauri transformācijai. Transformācijas rezultātā radies veselums – caurspīdīgs, bet ļoti izturīgs. Tāds, kas tikpat kā nemaz nenodilst, ļoti gluds, patīkams, vienmērīgs, līdzens.

Stikls ir ļoti spēcīgs simbols arī Bībelē. Tas saistīts ar nākotnes pasauli, tādu, kāda esība, pasaule un cilvēce varētu būt. Stikls ir nākotnes pasaules metafora, Dieva valstības metafora. Stikls ir metafora dzīvei, kurā ne no viena nekas nav jāslēpj. Kurā tu vari būt tāds kāds esi – ikviena priekšā. Dzīvei, kurā nav jābaidās no citiem, kurā nav jāizliekas, jāiztēlo sevi par ko citu. Kur tu vari būt, kas esi, kur viss ir ļoti labs – pret tevi, tu pret citiem, dzīve, kurā visi mīl tevi un tu mīli visus. Dzīve, kas ir ļoti izturīga, nenodilstoša un reizē tik trausla, jebkurš to var ieplēst – kā stiklu.

Stikls – metafora draudzei un baznīcai – veselums, ko rada katrs viens, atsevišķais, kas piedzīvojis kopīgi transformāciju, iniciāciju, iziešanu cauri “karstumam” un “aukstumam”, grūtībām sāpēm, zaudējumiem, nāvei un augšāmcelšanai.

Kad par to domāju, par šo lielāko par mums visiem un visiem mūsu nodomiem un varēšanām mērķi, tad arvien stiprāk pārliecinos, ka, lai šis caurspīdīgums rastos mūsos, tam ir jābūt redzamam vispirms ārpus mums – arī baznīcas telpā.

Līdz šim mēs esam pazinuši necaurredzamu altāri, pie kura pulcējamies baznīcā, mācoties viens otru panest sev līdzās. Tu jau nekad nezini, ar ko tu gadīsies pie altāra kopā. Ar ko gadās būt kopā, ar to arī esi. Bieži tas nemaz nav tik viegli. Un altāris mums to māca – šī ir vienīgā vieta pasaulē, kur katrs drīkst būt kopā ar katru. Kur katram ir jāmācās izturēt kopību ar katru. Ka mēs cits citu neizvēlamies. Tur ir vajadzīga liela mīlestība, lai to spētu.

Bet nākamais solis ir ne tikai ārēji spēt būt kopā, bet sākt cits citam atvērties ar to, kas iekšā – dvēselē un garā. Mācīties būt caurspīdīgiem vienam pret otru un ar otru. Būt atvērtiem un nebaidīties. Un te ir vajadzīga vēl lielāka mīlestība, vēl lielāka uzticēšanās. Kas mūsos visos ir tikai pašā, pašā sākumā.

Un tāpēc man šķiet ļoti labi, ka mūsu baznīcas jaunais altāris var būt no stikla. Caurredzams.

Tam nav vairs skaistā priekšpuse un prastā aizmugure, kur salikts šis un tas, lai neduras acīs. Tam nav vairs fasādes un ikdienas. Tas ir caurspīdīgs. Tas vēstī, ka tāda var būt arī dzīve – bez fasādes un aizmugures, bez tā, kas rādāms citiem un kas slēpjams no citiem. Ja altāris ir caurspīdīgs, tad izzūd nošķirtība starp priekšu un aizmuguri, augšu un apakšu, labo un kreiso. Viss ir redzams. Bet tas, kas to dara iespējamu, ir neredzams.

Arī Jēzus ir neredzams. Aiz Viņa nevar noslēpties. Un neko paslēpt. Viņu nevar nekam pielikt priekšā. Viņš ir neredzams. Bet varbūt nevis tāpēc, ka Viņa nav, bet tāpēc, ka Viņš ir kā stikls. Jau – kā šī nākotnes pasaule, jaunā Jeruzāleme. Kā neredzama dimensija esošajā realitātē.

Jēzus ir ne tikai redzamajā, bet arī neredzamajā. Un tā ir ļoti, ļoti svarīga ziņa, ka Jēzus ir visur, ne tikai tajā, ko redzam. Jo neredzams ir viss, par ko mēs vēl tikai sapņojam, pēc kā ilgojamies. Tas, kas vēl nav redzams. Un neredzams ir arī viss, ko esam zaudējuši, kas vairs nav redzams. Viss, kas ir izslīdējis caur pirkstiem. Viņš ir tur, visā iekšā. Tajā, kas vēl nav noticis. Tajā visā, kas jau ir zudis. Visās lietās viņš ir iekšā, katrā vismazākajā daļiņā, lai vestu to cauri “karstumam” un “aukstumam” un pārvērstu, arī to, kas, šķiet, nekad vairs nepārvērtīsies.

Raidījuma laikā izmantoti ieraksti no Vasarsvētku „Citādā dievkalpojuma”.