Latvijas Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš daudz strādā, un daudz domā par savu ģimeni un tas atrodams viņa dienasgrāmatā. Šādu atskatu uz notikušo viņš fiksē pirmo reizi. Līdz šim tās ir bijušas piezīmes plānotājā par darbiem. Dienasgrāmata ir pārdomas par notikušo. Andris Bērziņš atklāj, kā pārdomāt vislabāk ir pastaigas laikā, bet tad jau neņem līdzi ne diktofonu, ne kladi, tikai domā par to, kas tavā dzīvē notiek.

Savu dienasgrāmatu Andris Bērziņš sācis rakstīt svētdienā.

Svētdiena. Ģimene ir galvenais

Tāpat kā citās svētdienās, arī šajā tas nav izņēmums – mūsu ģimenes tradīcija “svētdienas suķis”. Arī vāciski tas labi izklausās – “Sonntags Schwein”. Pēdējie iepirkumi un nesteidzīga gatavošanās. Pēcpusdienā ierodas dēli ar ģimenēm. Tā ir diena, kad visi sanākam kopā, ieturam maltīti, aprunājamies – kas jauns noticis pa nedēļu, kā katram klājas, noskatāmies filmu, parotaļājamies ar mazdēlu.

Šajās kopīgi pavadītājās dienās ļoti sajūtu, ka vissvarīgākais ir tavi tuvākie cilvēki un ka viss, kāpēc dzīvē vispār kaut ko darām, ir savu tuvāko cilvēku dēļ.

“Tas bija brīdis, kad vecākais dēls sāka studijas un devās prom dzīvot patstāvīgi. Mērķtiecīgi svētdienās organizējām lielu galdu, kur kārtīgi paēst un vēl līdzi paņemt,” par ģimenes tradīciju stāsta Andris Bērziņš.

Nosaukums “svētdienas suķis” vienkārši iegājies. “Pēdējos 10 gadus katru svētdienu tradīcija, ka esam pie viena galda visi kopā.Pats gatavošanas process un kopā sanākšanas process ir notikums. Dēli šo sajūtu nes tālāk un viņiem arī kopīgā svētdiena ir svarīga,” stāsta Andris Bērziņš.

Pirmdiena. Mēs nevaram kontrolēt VISU

Dodamies uz Ventspili, kur mums atved kravu ar funkcionālām gultām un pretizgulējumu matračiem sociālās aprūpes centra iemītniekiem. Vajadzēja atvest tikai rīt, bet sanāca ātrāk. Tad nu mērojam ceļu uz Ventspili jau šodien. Patīkama tikšanās ar Ventspils kolēģiem, iekārtojam pirmās gultas centra iemītniekiem. Šodien cenšos vairāk paļauties uz cilvēkiem, kuri ir apkārt. Ne vienmēr mēs varam un ne vienmēr mums vajag visu izdarīt pašiem un visu kontrolēt. Ja apkārt ir kolēģi – arī tie var daudzas lietas koordinēt un nepievilt tevi.

Braucot atpakaļ no Ventspils, dēls man prezentē savas jaunākās dziesmas, kuras man ir iespēja novērtēt kā vienam no pirmajiem un izteikt savas domas.

“Nav viegli ar mani strādāt, ja esmu bijis kopā ar cilvēkiem un varu viņam uzticēties, tā ir patīkama sajūta, tad uzticos pilnībā,” atklāj Bērziņš. Viņš stāsta, ka ir uzmanīgs veidojot saites uzticībai.

Otrdiena. Zālamana ceļš

Esmu darbā jau astoņos no rīta. Vakardiena bija iedvesmojoša un esmu priecīgs par labu darba nedēļas sākumu. Dodos satikties ar Rīgas sociālo dienestu par e-aprūpes plānošanas sistēmu.

Atgriežoties birojā, ķeros klāt dokumentācijai. Saskaņā ar līgumu jāsagatavo nodevums Labklājības ministrijai. Tas noteikti ir izaicinājums, jo

nereti jāspēj atrast Zālamana ceļš starp tik dažādām interesēm – kur ideālisms sastopas ar tik daudzu iesaistīto pušu interesēm. Katram ir savi ieteikumi, intereses, vēlmes, visiem ir savi ieteikumi.

Tas viss ir jāmēģina sabalansēt ar papīra palīdzību. Šobrīd kaut kā izdodas. Izaicinoša diena. Darbā līdz pulksten 21.

Andris Bērziņš atzīst, ka palikšana darbā līdz vēlam vakaram viņam ir ierasta lieta. Ir situācijas, kad varētu pateikt, ka dators jāslēdz ārā, taču jau zināmie nākamās dienas darbi to darīt liedz. Īpaši brīžos, kad daudz darba un pēdējā laikā nākas sēdēt ilgāk, jo sākti lieli un apjomīgi projekti.

Ģimene šādas garas darba stundas ir pieņēmusi un akceptējusi, jo Samariešu apvienība, šī Andra veidotā organizācija, ir viņa dzīvesveids.

Trešdiena. Spēja mainīties ir dzīves izaicinājums

Šodien ir tā diena, kad notiek ikmēneša sapulce struktūrvienību vadītājiem. Tā kā Latvijas Samariešu apvienībai pa šiem vairāk nekā 25 gadiem jau ir ap 20 struktūrvienībām dažādās pilsētās un dažādās vietās, iespēja satikties vismaz reizi mēnesī ir ļoti vērtīga. Sapulcē iezīmējam šī gada stratēģijas plānus struktūrvienībās. Ieskicējām, ka aprūpe mājās mums šogad svinēs jau 15 gadu pastāvēšanas jubileju. Sapratām, ka jāorganizē medmāsu pakalpojumi un krīzes centrs.

Dzīve nestāv uz vietas, process maina gan mūs, gan apkārtni.

Mainās vajadzības, mainās iespējas, mainās resursi un visu laiku ir jāmēģina turēties viļņa kores galā, balansējot starp dažādām vētrām. Prasme noturēties ir svarīga un jāsaprot, ka dzīvē var nākties sabalansēt tradīcijas ar pārmaiņām. Nevalstiskajā sektorā pārmaiņas notiek nepārtraukti. Visām struktūrvienībām šogad kaut kas mainās – iepirkumi, darbinieki, noteikumi. Viss ir viens nebeidzams process. Jācenšas turēties tonusā, lai neieslīgstam tādā kā pašapmierinātībā un apātijā. Ir jārēķinās, ka dzīve ir strauja un mainīga, neatkarīgi no tā, kāda ir tava nodarbošanās vai kādā jomā tu strādā.

Pēc sapulces vēl aprunājamies ar vairākiem kolēģiem, kuriem ir individuāli jautājumi. Pēc tam viss turpinās – e-pasti, telefonsarunas, papīri, dokumenti, kā arī gatavoju metodiskos materiālus rītdienas semināram.

Ceturtdiena. Mācīšanās ir nebeidzams process un ikdienā mācāmies viens no otra

Šodien notiek pirmais reģionālais seminārs sociālajiem darbiniekiem par e-aprūpes risinājumu. Esmu viens no četriem lektoriem un šodien ceļš ved uz Jelgavu. Kad pirms vairākiem gadiem uzsākām pakalpojumu “Samariešu atbalsts mājās”, tad līdztekus tai līdzi nāca arī vēl viena mana pārgalvīga ideja – ka nepieciešams digitalizēt aprūpes plānošanas un vērtēšanas sistēmu Latvijā. Šī ideja visus šos gadus tika virpināta un tapināta jau kopš 2013. gada un nu 2018. gadā ir realizējusies.

Tā kā man ir lektora pieredze, zinu, ka pirmais seminārs ir abpusēja mācīšanās – tās ir mācības gan auditorijai, gan lektoram. Labam lektoram, satiekot auditoriju, tā ir jāsajūt un jāsaprot, kāda tā ir un uz ko jāliek akcenti, kā labāk pastāstīt tieši šiem cilvēkiem. Tas vienmēr ir izaicinājums. Uz semināru sanākusi pilna zāle – 40 cilvēku vietā atnākuši 62. Pēc astoņu stundu intensīva darba mājās atbraucu ļoti piekusis. Bet nākamās reizes noteikti būs vieglākas.

“Man sanāk Nezinu, vai esmu labs lektors, kad sāku runāt, jūti, kā auditorija elpo, reaģē uz vārdiem,” par savu lektora darbu pārliecināts Andris Bērziņš. “Pirmais brīdis ir tāds nedrošības brīdis, kad iepazīsties ar cilvēkiem, kas sanākuši.”

Piektdiena. Vajag tikai “rakt”

Šodien ir pēdējā darba diena kādai ļoti sirsnīgai, jaukai un samariešos ilgus gadus strādājošai kolēģei. Aizbraukt uz struktūrvienību no rīta nepaspēju, bet sazvanāmies un sirsnīgi parunājam. Dzīve nestāv uz vietas un, lai arī ir nedaudz skumji, priecājos par kolēģes nākotnes plāniem.

Šai sarunai seko cita gara saruna – krīze sadarbībā ar Rīgas Sociālo dienestu par jauno sistēmu ieviešanu. Arī tas ir process, jo ikvienām pārmaiņām līdzi nāk risinājumu meklējumi, lai sasniegtu to rezultātu, kas nepieciešams, lai darbs varētu turpināties.

Pēc tam skrienu uz Labklājības ministriju, kur notiek Sociālo pakalpojumu attīstības padomes sēde un deinstitucionalizācijas plāna uzraudzības komitejas sēde. Pa ceļam domāju, cik ļoti mēdz atšķirties pieejas dažādiem resoriem – praktiskajā pusē vienmēr ir svarīgs rezultāts, bet administrēšanas pusē ir svarīgs process.

Man kā praktiķim citreiz paliek žēl sava laika – kad divus gadus sēdi sapulcēs un saproti, ka sagatavošanās laiks ir palicis tik ārkārtīgi maz un līdz realizācijas daļai vēl nav iespējams tikt, jo ir tik daudz iesaistīto pušu, katra ar savu redzējumu…

Un, ja vēl mazo mājasdarbu izpildē kāda no pusēm kavējas, vai plānošanas procesā sākas vainīgo meklēšana, nevis cenšanās atrast vislabāko risinājumu situācijai.

Kārtējo reizi pārliecinos, ka mēs Latvijā vēl neprotam veidot sadarbības starp valsts iestādēm, kuras atrodas puskilometra attālumā viena no otras. Ja viena valsts iestāde par deinstitucionalizācijas faktu runā jau daudzus gadus un plāno, tad otra brīnās, ka vispār kaut kas tiek plānots. Tad praktiķiem, sēžot un skatoties uz šo procesu, ir tāda rūgta atziņa, ka bieži vien, izvirzot mērķus, mēs paliekam tikai šajā procesa sadaļā. Un nereti ir žēl ieguldītā laika, resursu, līdzekļu. Bet domāju, ja paralēli nebūtu praktiķu, kas spēj ātri mobilizēties un strādāt, iespējams rezultāta nebūtu nekad. Tāpēc nevajag būvēt sapņu pilis, bet vajag iet un darīt!

Bērziņš ir pārliecināts, ka svarīgi ir strādāt mērķtiecīgi, jo šajā darba grupā, kuru min dienasgrāmatā, ir process procesa pēc. Fokuss uz rezultātu mazliet pazudis.

Sestdiena. Kustības palīdz sakārtot domas

Sestdiena pienāk negaidot. No vienas puses – varētu atpūsties, bet no otras – darba nedēļa vēl ir galvā. Tad nu velku kājās zābakus un dodos garā pastaigā pa mežu, kur izvēdinu galvu, sakārtoju domas.

Pēdējos mēnešus mans lielākais prieks ir mazdēls. Tāpat kā jau vairākas sestdienas, arī šajā, kopā ar sievu ejam pastaigās ar ratiem un palaižam jaunos vecākus pāris stundu garās atelpas pauzēs. Ir prieks par kādu rūpēties!