Septiņi stāsti par patversmes "Ulubele" iemītniekiem

Parasti sākumā raidījuma autors iepazīstina ar raidījuma varoni, stāsta, cik krāsaina vai pelēka ir bijusi viņa nedēļa. Bet šoreiz raidījums ir mazliet citādāks. Raidījuma centrā nav cilvēks, lai gan stāstus vārdos, protams, ietērpj cilvēks. Bet raidījuma galvenie varoņi ir dzīvnieku patversmes suņi.  Lai veidotu raidījumu, Ieva Valeine izvēlējās doties uz dzīvnieku patversmi „Ulubele”, kur ik dienas uzturas ap 500 dzīvnieku.

Ierodoties Ulubelē, mūs uzreiz sagaida sunene Rekse. Es izvelku no kabatas kārumus, bet Rekse tos izbrāķē. Viņas deguns jau zina, ka manai pavadonei Diānai Eleksei, kurai uzticēts dalīties ar suņu stāstiem, kabatā ir kas garšīgāks – cīsiņi. Saņēmusi gardumu Rekse dodas tālāk. Viņa ir vienīgā no patversmes suņiem, kam atļauts brīvi pārvietoties pa teritoriju – viņa visus sagaida, apošņā un uzpasē. Pārējie suņi atrodas voljēros – lielākā daļa tos dala savā starpā, bet ir suņi, kuri dzīvo vieni paši. Ir tādi, kuri, ieraugot cilvēku, priecīgi luncina asti un glaužas pie voljēra sienas, aicinot ciemiņu pakasīt viņam muguru. Ir tādi, kuri turas no cilvēka pa gabalu. Par katru no viņiem pie voljēra piestiprināta informācija – fotogrāfija, patversmes dotais vārds, vieta un laiks, kad suns atrasts. Pie dusmīgākajiem suņiem arī pielikts brīdinājums “Uzmanību - kožu!” vai “Īpaši socializējams”. Iemesli dažādi – daži no suņiem visu dzīvi pavadījuši uz ielas un no cilvēkiem baidās. Citi no cilvēkiem baidās, jo visu mūžu ar tiem ir dzīvojuši. Daži iemācās no jauna uzticēties, citiem ar to iet grūtāk.

“Parasti cilvēkiem šķiet, ka patversme tie ir dzīvnieki – suņi, kaķi, varbūt kāds trusis vai papagailis. Bet patiesībā es gribu teikt, ka dzīvnieku patversme ir stāsts par cilvēkiem," uzskata Diāna Elekse. "Jo aiz katra no šiem 500 dzīvniekiem, kas šeit ir nonākuši un palikuši, stāv kāds cilvēks. Iespējams, pat vesela ģimene, kuriem ir bijis vienalga, kuriem ir bijis kāds iemesls, kāpēc viņiem liekas, ka viņi var atstāt savu suni patversmē. Tātad viņu rīcības vai bezdarbības rezultātā suns vai kaķis ir nonācis un palicis patversmē. Mēs nevaram atraut tos stāstus par dzīvniekiem un nerunāt par viņu saimniekiem. Katram no dzīvniekiem, kas šeit nonāk, ir savs liktenis ne tik daudz viņu pašu vainas dēļ, bet viņu saimnieku vainas dēļ.”

Suņu Ulubelē ir aptuveni 200, tāpēc izstāstot, ka raidījumam vajadzīgi septiņi stāsti septiņām dienām, Diānu nostādu grūtas izvēles priekšā, jo stāsts ir katram no suņiem un kaķiem, kas šeit nonācis.

Piemēram, Bumbiņreksis patversmē dzīvo vairāk nekā desmit gadus un brīvprātīgos sagaida padodot bumbiņas, ko droši vien jau nopratāt pēc viņa vārda. Čelsija ir viena no mīlīgākajām patversmes suņu dāmām, no mana subjektīvā skatupunkta. Viņa viesus sagaida kautri pieklibojot pie žoga. Un vēl un vēl un vēl. Bet vieta tikai septiņiem stāstiem.