Vācu valodas privātskolotāja Māra Gāga ilgus gadus raksta dienasgrāmatu un to dot lasīt cilvēkiem, kuri tajā minēti. Taču šoreiz viņa rakstījusi dienasgrāmatu īpaši Latvijas Radio.

“Par attieksmi pret pagātni: tagad ir pieņēmumi, ka pagātni nevajag aizskart, mums jāpadomā par to, ka pagātnē bijis daudz kas labs un bez pagātnes nav nākotnes,” saka Māra Gāga.

Vācu valodas privātskolotāja no Rīgas ar aizrautību stāsta par sevi, savu izvēli 90. gados pārtraukt līdzšinējos darbus un sākt domāt, kā pelnīt iztiku. Toreiz viņa atcerējās par savām vācu valodas prasmēm un tagad jau ilgus gadus māca gan jauniešus, gan pieaugušos, kam valoda nepieciešama, lai dotos strādāt uz Vāciju vai Austriju.

Žurnālists Viktors Pupiks Māru uzrunāja zinot, ka savas sajūtas un domas viņa fiksē jau sen. Sākotnēji šķita, ka raidījumam varētu izvēlēties kādus septiņus jau agrāk tapušus ierakstus, taču vēlāk abi vienojas, ka Māra rakstīs īpaši Latvijas Radio. Ieraksti ir vairāk pārspriedumi par to, ko domājusi šajās dienās, un tajos ir virkne vēsturisku notikumu. Vēsture ir viņas stiprā puse.

Bet vispirms Māras Gāgas komentārs par to, kāpēc izvēlusies rakstīt dienasgrāmatās un devusi arī tās lasīt citiem.

“Bija brīži, ka jutos aizvainota uz tuviniekiem vai draugiem, ja es domāju, ka tās viņam varētu būt pārdomas vai audzinoši, tad ir vērts dot lasīt par šo cilvēku un kādā situācija esmu nonākusi šī cilvēka dēļ. Vai varbūt viņš būs spiests pārdomāt par to,” atklāj Māra Gāga.

“Cilvēki lasījuši un bijuši pārsteigti., viņi to nav pamanījuši. Tas bija mans mērķis, ka dažreiz jābūt daudz jūtīgākiem, nekā dažreiz esam.”

Ierakstus “Latvijas dienasgrāmatai: Māra ir fiksējusi gan rūtiņu kladē, gan uz baltām papīra lapām. Ar virsrakstiem – pirmā, otrā, trešā diena. Klausāmies viņas pārdomas kopā ar rudo kaķi. Un, ja viņš runātu, tad par Latvijas Radio viesošanos viņš varētu teikt apmēram tā: “Nē.,. nu, ja tu atnāci, labi... ciemojies. Bet vispār jau tu esi tikai ciemiņš un Māra tev izstāstīs Dienasgrāmatas saturu.” Kaķis nerunātu vīzdegunīgi, bet tā tieši.

Pirmā diena

Ieraksts vēsta par Bīriņu pili un baltvācu dzimtu, kas ar šo pili saistīta. Stāsts ir par grāfu Mellīnu, kas iemīlējis Bīriņu pils saimnieka meitu un tā pats nokļuvis Latvijā un vēlāk kļuvis par Bīriņu pils bijušo saimnieku.

Otrā diena

Ieraksts vēsta par telefonu grāmatu. Māra mēdz tās pētīt. Un arī Rīgu.

Māra ar gandarījumu stāsta, ka Rīgā daudzas ielas ir saglabājušas iepriekšējos māju numurus un arī pēc telefonu grāmatām var restaurēt, kā Rīga izskatījās. Viņai par Rīgu daudz stāstījusi vecmāmiņa. Ka Rīgā bijis daudz sīku darbnīcu un veikaliņu un ka viņas vecvectētiņam piederējusi dzelžu darbnīca.

Kāds cits vecmāmiņas stāsts vēsta, ka

30. gados Rīgā bijis modē cilvēkiem palepoties ar to, ka viņiem garšo un labprāt ēd tomātus. Vispār cilvēki gribējusi dižoties. Rīdzinieki vienmēr bijuši ārišķīgi. Arī mūsdienās.

Bet kāds cits stāsts vēsta par to, ka vecvectētiņam nācies šķirties no 300 latiem pie kāda tirgotāja, kas tolaik bija krietna nauda. Vecvecmāmiņa iekārojusi kādu kažoku, bet nav apskatījusi cenu, sākusi raudāt veikalā un pievērsusi apkārtējo uzmanību, uz ko veikalnieks norādījis: “Jūs redzat, viņa raud. Tātad jums kundzei jānopērk.”

Trešā diena

Šis stāsts ir neparasts. Par notikumu, kas risinājās 1989. gada 5. decembrī, kad vēl Māra dzīvojusi Alojā. Abi ar dzīvesbiedru devušies mājās no stacijas. Bijusi brīnišķīga zvaigžņota nakts. Pēc dažām minūtēm Māra jutusi, ka acīs iespīd spoža gaisma.

“Pa gaisu nelielā augstumā kaut kas peldējis bez skaņas. Arī vīrs redzēja. Viņš sāka skriet. Tāds kā plazmas ķermenis. Lidoja vidēji ātri. Likās, ka tiešām šķīvis, vai tāda kā vīrieša platmale,” stāsta Māra.

Jau pēc tam avīzē rakstīja, ka nezināms objekts virzījies no Valmieras caur Aloju uz Ainažiem. Nākamā dienā ģimene gājusi aplūkot aroniju lauku un tur kaut kas bija nokritis. Tētis kopā ar draugu pārnesis mājās apmēram metru garas lentas un nolicis darbnīcā ar domu to aizvest zinātniekiem.

“Toreiz nezinājām, ka tie ir saucamie eņģeļu mati un zinātnieki tos kvalificē kā cietu vielu sublimācija gāzes vidē. Viņi vienmēr izkusīs, tos nav iespējams saglabāt,” stāsta Māra. Tā arī bija, tie pa nakti izkusa un nebija vairs ko vest zinātniekiem.

Ceturtā diena

Šoreiz stāsts saistās ar grāfu Cepelīnu, jo viņš faktiski bija Latvijas iedzīvotājs. Rīgas Centrāltirgus paviljoni ir cepelīnu darbnīca. Lai arī šos lidaparātus atzina par nedrošiem, cepelīns tajos gados bija ļoti nepieciešams gaisa satiksmes līdzeklis. Cepelīnu būvniecībā grāfs ieguldīja savas kundzes baltvācu baroneses fon Vulfas īpašumus. Viņai piederēja Vecgulbenes muiža.

Māra arī atminas 90. gadus, kad viesojusies Holandē un kad latvieši stāstījuši, no kurienes atbraukuši, citi viesi teikuši, ka zina Rīgu, jo tā ir vieta, kur būvēja gaisa kuģus.

1930. gadā jūlijā pār Rīgu pirmo reizi pārlidojis cepelīns. Tas radījis lielu satraukumu pilsētniekos.

Piektā dienā

Par ticību. Par iesvētībām Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcā Rīgā. “Šī baznīca ir ļoti aktīva,” bilst Māra. “Baznīcā ieraudzīju daudz jauniešu, viņi tur socializējās - draudzējas, palīdz cits citam. Viņi, iemīlas, apprecas, viņiem nav distance ar mācītājiem, ko novēroju bērnībā. To nevarēju iedomāties, kad vecmāmiņa bērnībā veda uz baznīcu. Mācītāji ir jauni cilvēki, viņi piesaista jauniešus, ka katrs var pieiet un parunāties, jūtas kā viena ģimene un saime. Jaunieši iegūst pieredzi un garīgi bagātinās.”

Sestā diena

Māra regulāri domā par saviem skolēniem, kas apgūst vācu valodu. Gan lielajiem, gan mazajiem.

“Mani satrauc, ka bērni datorā lūkojoties cauru dienu, apgūst zināšanas, orientējās, bet tajā laikā atpaliek mūsu valoda. Mēs valodnieki sakām, ka tomēr ir jālasa grāmatas, jo lasīšana attīsta cilvēkam valodu,” norāda Māra.

Viņa arī min, ka pat studiju gados ir jaunieši, kam ir grūti izteikties pilniem teikumiem.

“Mums liekas liels nopelns, ka runājam, ka varam runāt divās valodās, varbūt trīs, četras valodas. Pasaulē cilvēki runā 5-6 sešās valodās un viņiem tas nešķiet nekas īpašs,” norāda Māra un stāsta par kādu savu paziņu no Anglijas, kas zina daudz valodu un tagad mācās latviešu valodu, jo iegādājusies te īpašumu. Kā tad viņa sazināsies ar kaimiņiem!

Septītā diena

Dienasgrāmatā nemaz nav pēdējā ieraksta. Tajā dienā domu bijis tik daudz, vai gluži pretēji – diena bez domām, ka nekas nav piefiksēts. Un pēdējo tematu izvēlas Latvijas Radio – par pastmarkām. Tas tāpēc, ka Māras mājās tās var redzēt visur, gan uz galdiem, gan plauktiem, gan uz grīdas. Māra tās pēta ar lupu un cenšas tās sistematizēt.

“Pastmarkas saistās ar mūsu bērnību, tad gribas vis kaut ko krāt un savākt, tad ir laika vairāk. Pienāk tie gadi, kad vajadzīga izglītība, darbs un profesija, tad piemirstas.

Pastmarku krāšana prasa zināmu laiku, tās ir zināmas pūles, arī naudas  līdzekļi. Ir izvēles – turpināt vai ne,” atklāj Māra.

Marku krāšanu viņa dēvē par bērnībā nepiepildītu sapni, jo kad nevarēja ceļot, markas sniedza informāciju par apkārtējām valstīm, kur zinājām, ka nekad nebūsim.

“Ar Latvijas markām mēs pozicionējam pasaulē savu valsti,” atzīst Māra.