Katrā vietā skaņdarbs skan pilnīgi citādi. Atkarībā no mūzikas instrumenta, skaņas pastiprinātāja, izpildītāja, pasniegšanas manieres un daudziem, daudziem citiem ietekmējošiem faktoriem. Un šoreiz liela ietekme ir fona trokšņiem – kāju čaboņai, auto sirēnām, vibrācijām… šo uzskaitījumu var turpināt bezgalīgi, jo šoreiz Latvijas dienasgrāmata fiksēta apakšzemes tunelī, kas savieno Vecrīgu ar autoostu. Stāsts par apakšzemes tuneļa vijolnieci Ivetu un septiņiem iecienītākajiem skaņdarbiem, kas dzirdami ikreiz, kad viņa improvizē. Vijolnieces Ivetas ikdienā mijas mūzika, trokšņi un patika spēlēt. Septiņas dziesmas, kas skan raidījumā, ir neatņemama Ivetas dzīves sastāvdaļa, kad spēlē tunelī. 

„Mana pirmā oficiālā iepazīšanās ar muzikanti bija vēlā pavasarī, kad piegāju klāt pēc kārtējā skaņdarba izpildījuma un uzrunāju. Izstāstu raidījuma būtību un viņa piekrīt…,” atklāj raidījuma autors Viktors Pupiks. „Jau septembrī, kad esmu gatavs fiksēt Ivetas spēli, viņa kļūst atturīga, tomēr pārliecinu, un melnā tērpusies Iveta piekrīt atskaņot septiņus skaņdarbus. Tos, kas ikreiz tiek spēlēti, kad viņa atrodas tunelī. Tie ir viņas sirds skaņdarbi un tāds ir viņas nosacījums. Latvijas dienasgrāmatā septiņas variācijas Ivetas izpildījumā, septiņi skaņdarbi, kas viņai liek justies patīkami. Patīkami tāpēc, ka redz lieliskas cilvēku emocijas tos spēlējot. Kopumā viņas repertuārā ir tik daudz mūzikas, kas aizņem aptuveni četras stundas.

Pirmais skaņdarbs. Gorod kotorogo ņet/ Pilsēta, kuras nav

„To izlēma mani vecāki. Aizveda uz E. Dārziņa mūzikas skolu. Izvēlējās, lai es spēlētu klavieres. Sanāca tā, ka spēlēju vijoli. Laikam patika. Klavieres tāpat bija obligāti. Skolā, kur mācās mūziku, visiem ir jāspēlē klavieres,” stāsta Iveta.

Tagad Iveta spēlē altu.

„Kad aizgāju mācīties uz Mediņu mūzikas skolu, man piedāvāja spēlēt altu. Teica, ka būs lielākas perspektīvas. (..) Man arī patīk šis instruments, skan maigāk, klusāk. Tembrs nedaudz atšķiras no vijoles,” turpina Iveta.

Pirms sākt spēlēt, Iveta apakšzemes tunelī izvēlas sev tīkamāko vietu. Novieto alta futrāli, no mugursomas izvelk četrkantainu skaņas pastiprinātāju. To savieno ar mobilo telefonu, kurā atrodas skaņdarbu pavadošās melodijas un skanot tām sāk improvizēt.

Otrais skaņdarbs. Kukuška/ Dzeguze

 „Šis instruments taisīts fabrikā, bet ir meistara darbs. Esmu tā vienīgā īpašniece. Instruments nav kāda pazīstama meistara darbs. Polijā ražots. To man tēvs uzdāvināja. Šo instrumentu spēlēju kādus sešus gadus. Tunelī gan spēlēju mazāk, sākumā Vecrīgā spēlēju. Cilvēki atnāk apstājas, viņiem pozitīvas emocijas rodas, man cilvēki rada pozitīvas emocijas,” atklāj Iveta. „Vecrīga daudz atkarīgs no laika apstākļiem. Tur var spēlēt pārsvarā vasaras sezonā. Tunelī var visu gadu spēlēt. Šobrīd arī ziemā spēlēju. Līdz mīnus desmit grādiem vēl var izturēt. Rokas tā salst, ka pat cimdiņi nelīdz. Ziemā vienmēr paņemu tēju līdzi, kur pasildīties un rokas pasildīt.”

Rīdzinieki Ivetu nodēvējuši par tumšmataino vijolnieci. Tumšais ir viņas atpazīstamības zīmē, jo ir vēl viena vijolniece Linda, gaišmate, kas arī spēlē tunelī. Starp citu, pēc intervijas, dodoties uz Ivetas paredzēto spēles vietu, satiekam arī Lindu. Iveta viņai padod labdienas atpakaļ saņemdama pamāšanu ar galvu.

Trešais skaņdarbs. Prekrasnoje daļoka/ Skaistās tāles

 Spēlējot altu, Iveta periodiski ar kāju vienlaikus maina pavadījuma skaņas stiprumu. Uz pastiprinātāja liek kāju un ar apavu sānu pagriež skaļuma poga. Skan pavadījums un alta improvizācija. Garām alta spēlei troksnī un mūzikā slāj cilvēki. Ļaudis ar iepirkumu tīkliņiem no Centrāltirgus, kur caur maisiņiem izspiedušies sārtie tomāti vai izlīdis kāds pētersīļa bārkstainais kušķis. Kāds aiznes lielogu melleņu kasti. Kāds atskatās uz vijolnieci, kāds pat apstājas paklausīties un atver maku, lai uzmeklētu sīknaudu, ko iemet instrumenta futrālī, un Iveta paklanās. Tūristu koferu un autosatiksmes skaņa virs muzikantes un gājēju galvām ir biežākais troksnis. Sarunu skaņas figurē mazāk.

 „Mums laiks sadalīts, pa divām stundām sanāk tunelī spēlēt. Ziemā citreiz nevar divas stundas izturēt. Tad ar kolēģiem sarunājam, ka pa stundai maināmies. Katram jau laiks ir zināms. Vienmēr sazvanāmies. Ar visiem kolēģiem ir labas un draudzīgas attiecības. Nekāda karošana savstarpēji nav,” par muzicēšanu stāsta Iveta.

„ Ir mainījušās vietas, bet beigās ir tā, kur šķiet, ka labāk skan, jūtos ērtāk. (..) Svētdienās, kad veikaliņi nestrādā, var spēlēt skaļi. Citreiz mūzikā esmu tā, ka neko apkārt neredzu, citreiz paskatos – cilvēki iet garām, redzu cilvēku emocijas.”

„Ja cilvēks spēlē no sirds, tad patīk jebkura mūzika. Populāras melodijas, citiem asociējas ar kādām atmiņām. Man tās īpaši patīk. Ir tāds klikšķis un man vajag to dziesmu iemācīties. Dziesmai ir noteikti jāpatīk, citādi es to neiemācīšos,” atzīst Iveta. „Ir repertuārā pazīstamas dziesmas, bet tādas, kas patīk. Droši vien bēdīgās vairāk patīk, jo tās ir emocionālākas, tad var ar sirdi nospēlēt, izvērsties. Es spēlēju savu improvizāciju par to dziesmu. Bet melodiju var pazīt.”

Ceturtais skaņdarbs. Ja tebja nikogda ne zabudu/ Es tevi nekad neaizmirsīšu

„Bija dažādi periodi ar mūziku. Bērnībā ļoti nepatika, ka lika spēlēt. Gāja grūti ar mūziku. Gadu biju pametusi, sapratu, ka nevaru bez mūzikas iztikt. Pabeidzu koledžu, tad atkal mūziku pametu. Divus gadu Filozofijas fakultātē pamācījos, vēl esmu pabeigusi tirdzniecības un mārketinga vadību. Mūzika man ir palikusi kā hobijs, tad spēlēju, ko gribu un kā gribu. Tālāk mācīties man traucēja, ka bija jāspēlē klasiskā mūzika, kas man negāja pie sirds. Tagad izvēlos pati sev mīļas dziesmas, tas mani atkal pie mūzikas piesaistīja,” stāsta Iveta. „Man patīk klasiskās roka balādes, no popa šis un tas, nedaudz no mūsdienu mūzikas.”

Piektais skaņdarbs. Still Loving You / Joprojām mīlu tevi

„Pie trokšņa tunelī pierod. Īpaši traucē, ja mugursomā ir ieliktas tumbiņas. Kad vienkārši cilvēki runājas, tas netraucē, skaidro Iveta.

Sestais skaņdarbs. Belle/ Skaistule

„Katru dienu nespēlēju, varu paņemt brīvdienu. Spēlēju arī restorānā nedēļas nogalēs. Tur pieklusināti jāspēlē. Tunelī vienmēr spēlēju skaļāk, jo ir apkārtējie trokšņi,” atklāj Iveta.

Ivetas nosacītais darba laiks apakšzemes tunelī pie autoostas ir no pulksten 12 līdz 14. Divas stundas dzirdami dažādi skaņdarbi, kurus vijolniece izvēlas pati. Šad un tad uzspēlē arī pēc pieprasījuma, kādas dziesmas fragmentu, taču ne vienmēr. Un ne jau augstprātības dēļ, tas atkarīgs, vai konkrēto dziesmu zina vai nē. Tiekoties pirmo reizi raidījuma autors ir liecinieks, kā pienāk kāds garāmgājējs ādas jakā, iemet naudu alta futrālī un vaicā, tu klusēsi vai spēlēsi. Iveta smaida. Vīrietis lūdz dziesmu „Muzikants”, bet viņa to nezina.

Klausoties un vērojot Ivetas improvizāciju, var pamanīt arī  cilvēku reakciju, ko var raksturot gan ar vārdu vienaldzība, gan aizrautība. Lai arī cik lielā troksnī skanētu mūzika, tomēr tā ir mūzika ko radījis viens cilvēks un alts.

Septītais skaņdarbs. Nothing Gonna Change My Love For You/ Nekas nevar izmainīt manu mīlestību pret tevi

„Raidījuma tapšanas laikā, vairakkārt nācies iet garām Ivetai un pamāt ar roku un pamājot ar galvu pretī atņēmusi labdienas. Ja iesit garām, pasveiciniet Ivetu arī jūs,” tā Viktors Pupiks.