Šmitu un Baumaņu dzimtas, kuru spilgti pārstāvji ir aktieri Luijs Šmits – īstajā vārdā Teodors Reinholds Šmits (1907-1985), un Lūcija Baumane (1905-1988). Dzīvesbiedri, kuru meita ir mākslas vēsturniece Edvarda Šmite un dēls – Jānis Šmits.

Dzimta, kuras vēsture izpētīta septiņās paaudzēs līdz pat 18. gadsimtam. Dzimtas kokam piederīgi ir māksliniece Ilze Briška, režisors Gatis Šmits, operators Jānis Eglītis, kura dēls – deviņgadīgais Markus Jānis ir jau filmējies Vara Braslas filmā, bet Edvardas mazmeita - Māra Lāss studē mākslas vēsturi. Par dzimtu, kurā mākslas gēns ir turpinājies un turpinās vairākās paaudzēs. pārrunājam raidījumā Dzimtas saknes kopā ar Edvardu Šmitu un dzimtas koka pētnieku – Uldi Šmitu.

 

Par daudz Teodoru aktieros

“Ja pareizi saprotu, tajā laikā, kad viņš jau bija izlēmis iet uz skatuves, Teodoru teātrī bija daudz – Teodors Lācis (1882-1946, Teodors Amtmanis (1883-1938). Domāju, ka viņam gribējās iezīmēt sevi, ka ir citāts. To vārdu, tas pat nav Luijs, bet Lujs – tādā īsā formā, viņš kaut kur ieraudzījis, izvēlējies un kolēģi momentā pieņēmuši. Vēlāk dzirdēju, ka viņu pat uzrunāja Luja,” tā par tēva izvēli pieņemt skatuves vārdu bilst Edvarda Šmite.

 

To mēs lepni nospēlējām

Tā teicis Luijs Šmits par savu tēlojumu, ja pats atzinis, ka ir izdevies labs tēlojums.

“1940. / 41. gada sezonā, padomju laikiem sākoties, Leonīdu Leimani iecēla par Dailes teātra direktoru. Viņi jau iepriekš bija kolēģi, Leimanis augstu vērtēja Šmitu un uzaicināja,” par Luija Šmita gaitām Dailes teātrī stāsta teātra zinātniece Rita Rotkale. “Sākās Luija Šmita dzīve Dailes teātrī. “Nokļuva tieši Smiļģa” nagos, kamēr vēl Smiļģis nebija piežmiegts Staļina laikos. Kaut vai Andreja Upīša “Spartakā” Luijs Šmits bijis Metro Arturs Filipsons Spartaks, esot bijis ģeniāls pāris. Tad Kangars, kas jau kļuvis par simbolu, līdz izkāpinātībai tas ļaunums, tā skaudība. Kā Pēteris Pētersons teicis – tāds mītisks tēls. Pati viņu noteikti atceros kā Brūbijas mācītāju izrādē “Gesta Berlings”. Īsts Smiļģa aktieris kļuva, ko neviens nedomāja.”

Bet aktiera gaitas viņš sācis Rīgas Strādnieku teātrī, kur Luija Šmita “kroņa numurs” bijusi Katlakalna vecītis Dunduriņš. “Tāds vecītis Dunduriņš tur nav bijis domāts. Vajadzētu sākties izrādei, zālē ienāk tāds nesavākts vīriņš ar ausaini galvā, ar groziņu pie rokas, apsēžas uz rampas, izvelk avīzi un sāk apspriest, ka viņš tur kaut ko nesaprot. Tad iznāk konferansjē, ko spēlēja Edgars Zīle, un viņi sāk dialogus par laikmetīgām un aktuālām tēmā, bieži tiek apcelts kāds zālē sēdošais, arī kāds ministrs. Izrāde izrādē. Cilvēki sākuši nākt tieši šī iemesla dēļ, jo viss bijis ļoti asprātīgi,” stāsta Rita Rotkale.

 

Ja nebūtu tajā staigāšanā bijuši, visi būtu Salaspilī

“Man bija trīs gadi, brālim – 1,5 gads, kad vecāki izšķīrās. Tēvs apprecējās otru reizi ar Nacionālā teātra jauno skaisto aktrisi Eižēniju Kaldovsku (1916-1970). Mēs palikām pie mammas. Mamma stāstīja, ka šķirties viņa aizvedusi tēti pie rokas, apzinoties situāciju. Tēvs esot teicis, kad nokārtosies visi apstākļi, viņš šķirsies vēlreiz un nāks atpakaļ. Varbūt tā arī būtu bijis, bet sākās karš,” par ģimeni stāsta Edvarda Šmite. “Mammai ar mums bija jāmūk no Rīgas. Mamma bija sabiedriska meitene un 1940. gadā, kad mainījās vara, viņa strādāja ceļojošajā teātrī. Bija arodbiedrības līderis. Kad ienāca vācieši, meklēja apcietināt komunistus, bet arodkomiteju priekšsēdētāji bijuši tādā pašā vērtē. Mamma bijusi ar mums izbraukusi staigāt pa mežu, un pārnākot mājās viņai teikuši, ka viņu “šucmaņi” meklē. Bija kāds no kolēģiem teātrī uzrādījis. Ja mēs nebūtu tajā staigāšanā bijuši, visi būtu Salaspilī.”

Lai arī vēlāk, ja padomju laikā tēvs bijis biežs viesis dzīvoklī, kur dzīvoja Lūcija Baumane ar bērniem, taču kopdzīvi aktieri nav atjaunojuši. “Mamma bija principiāla jautājumos, kas uz goda lietām, viņa bija absolūti dzelžaina,” atklāj Edvarda Šmite. “Zinu, ka kādu no viņas jaunības draudzībām un mīlestībām izbojāja apstāklis, ka viņa zināja, ka viņam ir draudzene... Beigās jau, kad tēvs bija viens palicis, un es dzīvoju ar bērniem pie viņa. Mamma atnāca ciemos, pasveicinājās un runājās.”

 

Divu stundu anekdošu maratons

“Tās tikšanās jau bija ļoti retas. Dažkārt viņš tika uzaicināts uz Hospitāļu ielu, kur mēs ar Lūciju dzīvojām. (..) Kad nomira Eiženija un viņu dēls, tikšanās bija biežākās, bija laiks, kad mēs ar tēvu un vienu viņa kolēģi reizi nedēļā gājām pie vectēva uzspēlēt kārtis,” raidījumā Dzimtas saknes atmiņas Uldis Šmits. “Atceros, abi bija lieli makšķernieki – tēvs un vectēvs. Man tas nav pielipis. Reiz bijām Jersikā pie Daugavas. Tēvs visu skaistu vakaru spiningoja meža vimbas, Luijs man kādas divas stundas stāstīja teātra anekdotes.” 

 

Brīnišķīga aktrise un izveicīga adītāja

Lūcija Baumane ir bijusi Strādnieku teātra (1926 – 1934), Rīgas mazā teātra un Pārdaugavas teātra aktrise, bet no 1945. gada strādājusi Jaunatnes teātrī. Teātra zinātniece Silvija Geikina, kura īpaši pētījusi Jaunatnes teātra vēsturi, vispirms uzsver, ka Lūcija Baumane bijusi apbrīnojama personība, ļoti inteliģenta un zinoša, erudīta, daudz lasījusi, bet kā aktrise ar tik lielu amplitūdu, kāda nemaz tik daudz nav latviešu teātrī.

Raksturojot aktrisi, Silvija Geikina atzīst: “Viņa bija arī ļoti gaumīga, labi adīja, no visvienkāršākajām lietām spēja uzburt pasakainus tērpus. Apbrīnoju viņas adītos mēteļus, viņa šuva, viņa bija ļoti praktisks, cilvēks remontēja dzīvokli, no nekā varēja uztaisīt ēdienu.”

“Runām par praktiskumu ir viens pamats – tā ir šausmīga nabadzība,” piebilst Edvarda Šmite un izstāsta kādu no šodienas skatījuma amizantu stāstu, kas tolaik varēja beigties arī ar apcietinājumu.

“Lāčpleša ielā blakus Jaunatnes teātrim bija koka mājiņa, kur bija maizes ceptuve. Bija tāds mazs biznesiņš pēc kara vēl kartīšu laikā. Maiznieks pamanījās izcept baltmaizes kukulīšus izcept pāri par ciparu, un aktrises varēja tos uz tirgus pārdot. Starpība bija viņu peļņa. Mamma to reiz izdarīja, viņu momentā milicis noķēra. Tā bija spekulācija. Neapcietināja, nerakstīja protokolu, bet licis to kukulīti turpat apēst. Ar to viņas biznesa darījumi izbeidzās,” stāsta Edvarda Šmite.

 

Katrs no tiem puikām bija tāds īpašīgs

“Es esmu viens no nedaudziem cilvēkiem, kas atceras Lūciju tajās zēna lomās. (..) Viņa spēlēja tos puikas ļoti ilgi. Vēl 40. gadu beigas. Es jau gāju vidusskolā,” atminas Edvarda Šmite. “Bija izrāde “Gatavības apliecība”, tur bija jāpiegrimējas, jo seja vairs pēc vidusskolnieciņa neiznāca. Bet katrs no tiem puikām bija tāds īpašīgs. Kaut gan 1953. gadā viņa spēlēja Aļošas Pečkovas vecmāmiņu.”

“Viņai ļoti patika spēles burvība, ka skatuve var piedāvāt visdažādāko spēli. (..) Viņa nav spēlējusi ļoti galvenās lomas, bet viņai bija tāda spēja, ka savu lomu nostādīja gandrīz kā izrādes kontrapunktu, likās, bez viņas izrāde sabruks. Viņas skolotājas un mātes katra bija ar savu niansi un padziļinātu tēla izpratni,” uzskata Silvija Geikina.

“Gan Luijs Šmits Dailes teātrī, gan Lūcija Baumane Jaunatnes teātrī sajūsmināja ar ārkārtīgi oriģinālu neparastu formu aktiera tēlā, bet absolūti psiholoģisku attaisnojumu tam,” analizē Silvija Geikina.