“Mēs cenšamies, lai tas paliek, jo tētis, kad mammas vairs nebija, viņš vairākas reizes teica, ka vēlētos, lai diedziņš paliek, nu tad mēs to diedziņu šķetinām tālāk,” keramiķa Polikarpa Čerņavska meita Valentīna Caica ir gandarīta par to, ka viņiem izdevies saglabāt ģimenes tradīcijas.

Raidījumā Dzimtas saknes viena no spilgtākajiem Latgales Silajāņu keramikas meistara Polikarpa Čerņavska darbnīcā tiekamies ar dzimtas tradīciju un aroda turpinātājiem – viņa bērniem Valentīnu un Jāzepu, znotu Jāzeus Caicu un mazmeitas vīru Raivo Andersonu. 

 “Varētu teikt, ka šajā amatā viss ir atbildīgs, grūts ir katrs darbs. Māla mīcīšana no rītiem - piecelies un jāsagatavo māls priekš virpošanas, istabas vairs nav siltas, dažreiz ir pa ledus gabaliņi uz māla. Ar zābakiem jau nevarēs, ar basām kājām! Veselībai tomēr tas nav labi, bet tolaik jau neskatījāmies, tolaik bija jaunība, varēšana. Pie virpošanas stingrībai jābūt, arī pie māla mīcīšanas jābūt stingrībai miesā. Vislabākais gandarījums, kad podus ņem no krāsns ārā un ja ir izdevušies. Es esmu dzīvē mēģinājis darīt to, ko tauta pieprasa, kādas formas, kādus toņus, glazūras. Mēģināju katrā krāsnī atrast ko jaunu. Es labāku dzīvi negribētu vēl otru reizi pārdzīvot. Ir bijis labi, ir bijis slikti, bet ir pārdzīvots,” tā stāsta Polikarps Čerņavskis, viens no ievērojamākajiem Latgales Silajāņu keramikas meistariem, glabātājiem un uzturētājiem, vienā no savām pēdējām intervijām, kas vēl kopš deviņdesmitajiem gadiem saglabājusies Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā; viņš dalās atmiņās par savu darba mūžu, mīlestību un atbildību pret savu arodu.

Silajāņu keramika savu nosaukumu ieguvusi no bijušā Silajāņu pagasta, kur dzīvoja un strādāja daudzi Latgales podniecības tradīciju pamatlicēji, arī Polikarps Čerņavskis.

“Gandrīz katrā sētā griezās kāda podnieka virpa, arī es maziņš tiku uz tādas izvizinājies”, atmiņās kādreiz dalījies keramiķis, kurš, neskatoties uz sarežģītajiem un brīžiem smagajiem dzīves apstākļiem, palika uzticīgs savam aicinājumam.

Pozitīvi saslima ar Silajāņu podniecību

Pašlaik Polikarpa Čerņavska darbnīcā Preiļos ir izvietojusies meistaram veltīta ekspozīcija „Mūžs virpas apļots”, kurā var izsekot keramiķa izaugsmei no vienkāršu saimniecības trauku darināšanas līdz izsmalcinātām un sarežģītām dekoratīvās keramikas formām, redzēt, kā strādā māla meistari, un arī pašam iemēģināt roku.

Polikarps Čerņavskis dzimis 1923. gada 8. maijā Silajāņu pagasta Jurīšu sādžā sīkzemnieka ģimenē, kurai piederēja nepilni pieci hektāri zemes. Pabeidzot 6. klasi, Polikarpam nācās pelnīt iztikas līdzekļus, gan dodoties meža darbos, gan gana gaitās. Tikmēr Silajāņos netrūka ne māla, ne podnieku un cepļi kūpēja vai katrā sādžā, arī Polikarps jau agrā bērnībā redzēja un iepazina keramiķa darbu. Tēvs nav atbalstījis Polikarpa izvēli, māte paslepus iedevusi naudu un kalējs viņam uztaisījis virpas asi.

“Viņa tēvs Jānis dienēja cara armijā un pēc 1917. gada revolūcijas palika Maskavā, kur arī iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Veroniku. Tur arī piedzima Polikarpa vecākais brālis Viktors. Tad ģimene atgriezās Silajāņos. Bet zemes bija maz, un Polikarpa tēvs centās dažādus darbus darīt. Centās pelnīt iztiku, uzpirkdams no apkārtējiem podniekiem traukus un vezdams uz tirgiem. Varbūt jau tad mazais Polikarps pozitīvi saslima ar Silajāņu podniecību,” par Polikarpa Čerņavska ģimeni stāsta Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja Tekla Bekeša. Viņa personīgi pazina māla meistaru un piedalījusies ekspozīcijas izveidē viņa darbnīcā.

Pirmais skolotājs bija vārdabrālis - Polikarps Vilcāns

Pusaudža gados P. Čerņavskis jau piepelnījās pie apkārtnes podniekiem, mīcīdams mālu. Apmēram 17 - 18 gadu vecumā, kad jau droši bija izlēmis savu darba nākotni saistīt ar keramiku, Polikarps Čerņavskis pagatavoja pats savu ripu. Asi virpai izkala kalējs par mātes paslepen iedotu naudu. Tēvs nebija apmierinās ar dēla izvēli. Pirmais viņa skolotājs bija vārdabrālis - krusttēvs Polikarps Vilcāns.

“Pie Vilcāna viņš iemācījās arī attieksmi pret darbu, rūpību, viņam ļoti patikusi kārtība, kas bijusi Polikarpa Vilcāna mājās,” stāsta Tekla Bekeša.

Polikarps Čerņavskis bijis pārliecināts, ka tieši Vilcānu sētā noskatītā bijīgā attieksme pret darbu viņam arī palīdzējusi dzīvē. Pavirši strādājot, nekas prātīgs droši vien nebūtu sanācis. Vienā no intervijām, kas saglabājusies Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā, Polikarps Čerņavskis dalās atmiņās par darbu pie Vilcāna, par savu pirmo izstādi, kur gūta arī atzinība. Tas bijis 20. gadsimta 40. gados vācu laikā; Rēzeknē rīkota izstāde, kur Polikarps Vilcāns izlicis arī sava mācekļa Polikarpa Čerņavska darbus. Izstādē abi ieguvuši 2. vietu un naudas balvu 20 vācu markas.

1943.gadā Polikarpu Čeņavski kopā ar brāli un daudziem citiem Silajāņu keramiķiem iesauca vācu armijā, mājās izdevās atgriezties vien pēc pieciem gadiem.

Sieva Staņislava - gaišais gars

Pēc atgriešanās toreiz jau Padomju Latvijā nodarboties ar keramiku nebija viegli, jo mājamatniecību, kāda 40. - 50. gadu mijā bija podniecība, neatzina. “Labs cilvēks skaitījās, ja strādāja kolhozā. Mājās strādāt nebija labi. Un līdz ar to keramiķi tika represēti – viņiem netika piešķirta piemājas zeme tik, cik kolhozniekiem. Kad vajadzēja vest uz tirgu traukus, kolhozs zirgu nedeva,” stāsta Tekla Bekeša.

“1951. gadā viņš apprecējās ar Staņislavu, viņi kopā devās darba meklējumos uz Kurzemi, bet arī tur ne viss apmierināja, atgriezās atpakaļ. Mēģinājis strādāt Krustpilī podnieku darbnīcā. Mēģināja izvairīties no darba kolhozā un veltīt mūžu savam aicinājumam. Kolhozā viņš neiestājās, bet viņu ievēlēja par brigadieri. Divus gadus viņš dabūja strādāt par kolhoza brigadieri. Ar keramiku viņš turpināja nodarboties pa naktīm,” turpina Tekla Bekeša.

Polikarpa Čerņavska dzīvē īpašu vietu ieņēma viņa sieva Staņislava, kas māla meistaru allaž ir atbalstījusi un palīdzējusi it visā. Arī viņa nākusi no podnieku dzimtas Babru sādžā, kur ģimene arī dzīvoja pēc atgriešanas no Kurzemes. Tur piedzima arī abi Čerņavsku bērni – Jāzeps un Valentīna.

“Pats Polikarps teica, Staņislava visu mūžu bijusi viņa gaišais gars, kas iesaistījusies un palīdzējusi – ar baltmālu podus apliet, kādu osiņu trauciņam pielikusi. Centusies būt blakus, kad Polikarpam vajag,” atklāj Tekla Bekeša. “Mēs viņu saucām par slepeno keramiķi. Gan jau arī viņa kādu vāzīti un podiņu ir izvirpojusi.”

Silajāņu keramika - spoža un krāsaina

Polikarps Čerņavskis atminas: “Kad sāka nākt atzinība, tad jau arī notika joki. Tie paši priekšnieki, kas bija lamājuši par niekošanos ar māliem, prasīja vāzes un svečturus, lika uzņemt visādus augstus viesus. Es varēju sākt labāk dzīvot, kad mani uzņēma Mākslinieku savienībā. Darbus pieņēma, cik vien varēju uztaisīt. Tad arī tiku pie savas mājas un darbnīcas.”

“Silajāņu keramikas, visu keramiķu un arī Polikarpa Čerņavska atzinība sākās 1957. gadā, kad uz Silajāņiem aizbrauca mākslas zinātnieks Jānis Pujāts. Šo mākslas zinātnieku Latgales keramiķi uzskatīja par “keramikas dievu”: viņš ieradās Silajāņos, pamanīja šo vērtību, portfeli, kas vienmēr bija līdzi, piestūķēja ar darbiem, aizbrauca uz Rīgu, Kultūras ministrijā rādīja un stāstīja, cik tas ir vērtīgi. Tā tika sarīkota pirmā Silajāņu keramikas izstāde Rīgā 1957. gadā, tad pamanīja ne tikai Polikarpu Vilcānu, Andreju Paulānu. Sākās Silajāņu keramikas ziedu laiks. 1958. gadā Latgales kultūras dienās Rīgā Polikapam Čerņavskim bija vesela ekspozīcija. Tas prasījis milzīgu darbu, kā viņš raksta atmiņās,” stāsta Tekla Bekeša.

Silajāņu keramika ir ļoti krāsaina un spoža, ar grafiskiem zīmējumiem. Podnieki tradicionāli neizmanto šķidrās glazūras. Tikai sausās. Taču tas ir diezgan kaitīgi veselībai. Tieši sausās glazūras rada noslēpumainību, nekad nezina, kas iznāks, un dzīvā uguns rada māla brīnumu, nekad nevar zināt, kā sausās glazūras būs sakusušas un satecējušas. Polikarps Čerņavskis pats teicis, ka viņa mīļākā krāsa ir bērzu zaļā, mīļākais ornaments – saulīte. Gan formās, gan krāsās ir meistaram ir raksturīgi darbi – zilgandzelteni, zaļi, zaļganzili, dzelteno daudz izmantoja. Mūža pēdējos gados, kad bija grūtāk pie virpas apsēsties, vairāk pievērsās sīlplastikas darbiem – veidoja pasaku tēlus.

Raksturojot Polikarpu Čerņavski, Tekla Bekeša vispirms min atbildību: viņš nelaida no rokām ārā brāķus, brāķus netirgoja. Tie aizgāja lauskās. Tāpat bijis uzmanīgs attieksmē pret cilvēkiem un ar smalku humoru. Jautāts, vai katrs var izvirpot podu, viņš atbildējis - ja cilvēks nav galīgs idiots, viņš var apsēsties pie virpas un virpot. “Viņa klātbūtnē pie virpas neapsēdos,” bilst Tekla Bekeša.

Par savu mūžu meistars nesūdzējies, bet pats teicis, ka visu mūžu kā basām kājām skudru pūznī stāvējis. Kad 80. gadu beigās Polikarps Čerņavskis saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu, pēc pasniegšanas teicis, ka tas par vēlu.

Keramiķu dzimta turpinās

Polikarpa Čerņavska māja un keramikas darbnīca - vienstāva koka brūna māja, kas atrodas Preiļu privātmāju rajonā, sadalīta divās daļās – vienā izvietota ekspozīcija, otrā – stāv virpa, koka plauktos – māla darinājumi, krūzes, vāzes, mazāki un lielāki podi, svilpaunieki. Šeit viņš bija izveidojis arī savu keramiķu kopu, te amata prasmi tālāk nodeva dēlam Jāzepam, znotam, krustdēlam. Jau pēc pāris gadu desmitiem tepat savu ceļu mālā iesācis arī Polikarpa Čerņavska mazmeitas vīrs Raivo Andersons. Visi dzīvo tepat Preiļos. Šeit visi trīs strādā ar mālu, uztur kārtībā darbnīcu, pieņem tūristus. Zīmīgi, ka šie keramiķi mālu rok un apstrādā paši, un rok vēl joprojām turpat, kur to savulaik darījis Polikarps.

Valentīna un Jāzeps, daloties atmiņās, jo īpaši iezīmē Čerņavsku neatlaidību un mīlestību pret savu arodu, stingru raksturu un stiprās attiecību saites starp abiem vecākiem.

“Mamma un tēvs vienmēr bija darbos, mamma arī piedalījās tajā darbā, bez viņas tēvs nebūtu izsities tik tālu. Kas saistīts ar māla sagatavošanu, viņa regulēja. Vecāki pārsvarā bija aizņemti. Mēs paši augām. Piepalīdzējām, kad vajadzēja. Saimnieciskajos darbus ar lopiņiem palīdzējām. Brīvdienu nebija viņiem. Aizņemti pie māla vai saimnieciskos darbos. Uz ziemu vajadzēja arī kādu ruksīti izaudzēt. Zemnieka darbs. Ar neatlaidību un darba mīlestību kaut ko sasniedza dzīvē. Tēvs stingrs ar bija. Mēs nākamajās paaudzēs esam mīkstāki,” par ģimeni stāsta Jāzeps Čerņavskis.

Par savu izvēli darboties ar mālu Jāzeps Čerņavskis bilst, ka jau no bērna kājas zinājis, cik tas ir grūti, un ir bijusi zināma pretestība pašam, tomēr dzīve piespieda darboties. Arī mammas autoritātei bijusi nozīme, viņa mudinājusi pamēģināt. “Bija vienošanās – es virpoju, viņa dara pārējo, ja ir ienākumi, dalām uz pusēm,” stāsta Jāzeps Čerņavskis.

“Mums ļoti patika futbolu spēlēt, tajā spēlē arī tētis piedalījās. Atminos, kā Pīgoznis [mākslinieks Jāzeps Pīgoznis] dzīvoja vasarā un viņš mūs mānīja. Viņš izdomāja paspēlēties ar bērniem. Pasaka skriet apkārt mājai, kamēr apskrienam, uz māla pēdiņas parādījušās. Un tā vairākas reizes. Brālēns tāds šiverīgs bija, teica, ka vajag paskatīties, kā tas notiek. Viņš skatās pa logu, kā Pīgoznis paņem ar rokām, saliek pirkstus un sanāk, kā bērniņš skrējis. Re kā, mānās! Tētis makšķerēt ņēma līdzi, ar laivu braukt,” bērnību atminas meita Valentīna Caica. Viņa nav izvēlējusies podniecību, lai arī mazu podiņu esot izvirpojusi, taču ir gandarīta, ka keramikai pievērsies viņas vīrs Jāzeps Caics un ar keramiku ir saistītas arī abas meitas Inese un Kristīne, kā arī znots Raivo.

Stāstot par vecākiem, Valentīna Caica arī bilst, ka mamma visos darbos tētim palīdzējusi, visus darbus pie podiņiem pratusi. “Tētis, kad mammas vairs nebija, teica, ka bez viņas nebūtu [tik daudz] sasniedzis,” saka Valentīna Caica. 

 “Viņš nepiedāvāja pie virpas atsēsties, bet sievasmāte Staņislava. Sākumā sievasmāte iegrieza ar kāju virpu, bet nekas nesanāca, jo apgriezieni mazi. Nevis rokas pār mālu valda, bet māls pār rokām. Vēlāk iedeva trauku pamēģināt ornamentus uzzīmēt, sākumā negāja. (..) Kad Čerņavskis apslima, Stasīte iedrošināja, tad mēs vairāki sākām, es, Čerņavska dēls, krustdēls Aleksandrs Rečs. Kas pirmais atnāk, izmīcīja mālu, mīcījām ar kājām, un tiek pie virpas. Pavirpo, tad nākamais. No sākuma negāja. Pakāpeniski sākām, ar katru reizi labāk,” par pievēršanos podniecībai stāsta Jāzeps Caics.

Polikarps Čerņavskis nav savus mācekļus skolojis, tik uzraudzījis viņu darbošanos. Šobrīd Jāzeps Caics podniecību sauc par savu hobiju, bijis periods, ka tas bijis dzīvesveids.

Raivo Andresons, Polikarpa Čerņavska mazmeitas vīrs, ģimenē ienācis salīdzinoši nesen, tomēr apguvis amata prasmes un aktīvi iesaistījies ģimenes un Latgales keramikas tradīciju saglabāšanā.

“Kad pārcēlos uz Preiļiem, bija iespēja darboties ar mālu, brīvi eksperimentēt, iepatikās. Sāku vadīt ekskursijas. Tas bija pirms gadiem 15 – 16. Līdz gadiem 25 mani keramika - ne Latgales, nekāda cita - neinteresēja. Bērnībā nesapratu, kāpēc uz skapjaugšas stāv tās vāzes un bļodas. Kad pats sāku taisīt, tad sāku izprast. Blakus ir izstāžu zāle, kur var vecmeistarus papētīt. Bija tāpat kā sievastēvam, pats virpo un skaties, kā citi darījuši. Daļēji pašmācības ceļā. Pluss bija tas, ka ir visi instrumenti, neko nevajag gādāt. Ir meistari, kuru darbus un procesu var vērot. Tā notika mana mācīšanās. Ja ir interese un pacietība, tas nav smags darbs,” atklāj Raivo Andersons.

Viņš arī stāsta, ka Latgales podniecība šodien mainās, ar tradicionālo podniecību nodarbojas arvien mazāk. “Es vairāk novērtēju šo Latgales tradicionālo, pēc tās ir arī pieprasījums,” atzīst Raivo Andersons.