Mākslinieks un scenogrāfs Oskars Muižnieks (1922 – 1984), viens no tuvākajiem Eduarda Smiļģa palīgiem režisora pēdējā radošajā posmā. Muižniekam tāpat kā Smiļģim īpaši patikuši lielinscenējumi, jo interesanti bijis meklēt izrādes atslēgu. Par teātra vēsturē paliekošiem jāmin tādi iestudējumi kā „Ziedošais tuksnesis”, „Pazudušais dēls”, „Marija Stjuarte”, „Gesta Berlings” un „Normunda meitene”.

Savukārt Oskara Muižnieka dzimtas ceļi ļauj ielūkoties Latvijas vēsturē no dzimtbūšanas laikiem, no 1905.gada notikumiem un pasaules kariem līdz mūsu dienām. Ar dzimtas aizsākumu saistīts arī kāds līdz galam nepierādīts, tomēr ticams stāsts par Napoleona armijas karavīru, kas varbūt ievijis kādu cittautu iezīmi šīs dzimtas pārstāvjos.

Raidījumā “Dzimtas saknes” tiekamies ar brāļiem – Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku un mākslinieku Ģirtu Muižnieku, uzklausām Oskara Muižnieka pēdējās sievas Rūtas Muižnieces atmiņas un ielūkojamies viņas nopietnajā pētījumā par Muižnieku dzimtu.

Skan arī paša Oskara Muižnieka balss, ko glabā Latvijas Radio arhīvs, kā arī viņa sievas dramaturģes un režisores Noras Vētras-Muižnieces (1919 – 2005) sacītais.

Arī ar dažām Latvijas pilsētām un mazpilsētām šai dzimtai īpašs sakars, un te būs stāsts par Mazsalacu, Daugavpili un Rīgu. Savukārt Lāčplēša iela Rīgā Muižnieku dzimtai ir bijusi nozīmīga un tāda ir joprojām.

Fragments no Rūtas Muižnieces grāmatas „Oskarī, alū-ī! Jeb Stāsts par Oskara Muižnieka dzimtu un dzīvi”, kad Oskars Muižnieks drīz vien kļūst par scenogrāfu Dailes teātrī, kas toreiz atradās Lāčplēša ielā 25.

„..Pazīstamais nams Lāčplēša ielā. Izrādes viņš te bija daudzkārt skatījies. Ka namam arī ar dzimtas vēsturi kāds sakars, nebija ne jausmas: tad to vēl neiezīmēja granīta plāksnes ar apliecinājumiem, ka 1905.gadā te notikuši divi ceļā uz Latvijas tapšanu svarīgi kongresi, kur klāt bija Šveices Jānis un Apsīšu Jānis. Ieiešana šoreiz nebija kā izrādes skatītājam, bet garām dežurantam, pa šaurām, stāvām kāpnēm augšup līdz aktieru ģērbtuvju gaiteņiem, bet, pirms kādā no tiem iet, pēkšņi bija jāienirst durvīs, kas tajā vietā nemaz īsti nevarēja būt. Smiļģa kabinets.”