Šogad maijā svinam režisora, dramaturga, aktiera, teorētiķa, publicista un tulkotāja, fantasta, romantiķa un dēkaiņa Pētera Pētersona 95. dzimšanas dienu. Latvijas kultūras kanonā ierakstīts viņa Dzejas teātris un izrāde „Spēlē, Spēlmani!”, bet viņa dzimtā ierakstīti daudzi, kuri jau kopš bērnības elpojuši inteliģenci. Raidījumā „Dzimtas saknes” tiekamies ar Pētera Pētersona meitu Karinu Pētersoni un mazdēliem Dāvi un Tomu Auškāpiem.

Raidījuma ievadā skan viņa balss, kas iemūžināta Pietuka Krustiņa lomā filmā „Mērnieku laiki”, bet viņā pašā bija daudz no tautas gara modinātāja. Goda mielasts ar augstām dzejām, koriem, lašiem, aktieriem un dziesmām varētu sākties, svinot Pētera Pētersona 95. dzimšanas dienu. Mēs varētu svinēt, ja vien – tajā naktī, braucot uz Apšuciemu no Jelgavas, kur viņš saka runu Alunāna jubilejā, 1998. gadā autoavārijā neietu bojā Runcis, kā viņu visi sauca, un Nora, viņa sieva Eleonora. Kaut gan – kā vēlāk teiks mazdēls Toms, viņi jau nekur nav aizgājuši… Būtu pagodinoši domāt, ka Runcis un Nora piekoriģē arī mūsu mēģinājumu radiofoniski ieskicēt dzimtu.

Pēteris Pētersons (1923–1998) – dramaturgs, režisors, aktieris, teorētiķis, publicists, tulkotājs no franču un vācu valodas… cilvēks ārpus rāmjiem un robežām. Fantasts, romantiķis, dēkainis. Ja gribētu dramatizēt viņa dzīvesstāstu, tur nebūtu grūti atrast traģiskus mezgla punktus – tēva, dramaturga Jūlija Pētersona izsūtījums Kanskā; Smiļģa – Pētersona sarežģītās attiecības; Pētersona – Dailes teātra stāsts; dēla Uģa nāve un jau pieminētā autoavārija… Mēs nedramatizējam, bet ļaujam stāstīt Karinai, Dāvim un Tomam.