Alūksnes vēsturē paliekošas pēdas ir atstājis 7.Siguldas kājnieku pulks, kuru pilsētā dislocēja 1921. gadā. 20. - 30. gados pulka karavīri aktīvi iesaistījās Alūksnes labiekārtošanā un arī kultūras dzīvē - Tempļa kalnā un Alūksnes pilsmuižas parkā organizēja brīvdabas izrādes un kino izrādīšanu, dziedāja korī un kopā ar orķestri sniedza koncertus pilsētas iedzīvotājiem. Raidījumā Latvijas pērles izstaigājam 7.Siguldas kājnieku pulka piemiņas vietas un izzinām tā devumu Brīvības cīņās. Par pulka dzīvi Alūksnē stāsta Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova.

„Nedaudz gados garnizona karavīri pratuši pārvērst miegaino pilsētiņu gandrīz līdz nepazīšanai. Pilsoņi it kā atdzīvojušies, kļuvuši apzinīgāki, valstiskāki. Pulkā viscaur novērojams centības gars, darba prieks. Ļoti labi attīstīts arī sports,” tā par Alūksnē dislocēto 7. Siguldas kājnieku pulku rakstīts 1924. gada 7. janvārī preses izdevumā „Aizsargs” bet tā pirmsākumi meklējami 1919. gadā, kad norisinājās brīvības cīņas pret vācu iebrucējiem un lielinieku karaspēku.

7. Siguldas kājnieku pulka karavīri piedalījās Brīvības cīņās Ventspilī, Liepājā, Rīgā, Jelgavā, kā arī vēlāk cīnījās pret lieliniekiem un pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju pulks apsargāja Latvijas austrumu robežu.

„7.Siguldas kājnieku pulku sāka formēt 1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā, Rūjienas apkaimē, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu. Pēc formēšanas pulku no Rūjienas pārveda uz Tallinu, kur tas saņēma apbruņojumu, bet 1919. gada 30. jūnijā ar angļu karaflotes kreiseri „Dragon” un diviem mīnu kuģiem pārveda uz Liepāju pilsētas aizsardzībai, kur to izvietoja Kara ostas kazarmās. Lielbritānijas armijas pulkvežleitnanta Dž. Grova vadībā notika intensīvas karavīru apmācības, virsnieku un instruktoru zināšanu papildināšanai tika nodibināta kara skola. 25. jūlijā pulka 6. rotu pārvietoja uz Ventspili, pilsētas un tās rajona aizsardzībai.

1921. gadā 7.Siguldas kājnieku pulku dislocē Alūksnē. Sākotnēji karaspēka novietojumam nebija gatavu telpu, tāpēc vienības izvietoja bijušajos krogos, viesnīcās un privātajos dzīvokļos, bet pulka štābu ierīkoja Alūksnes jaunajā pilī," vēsta Alūksnes muzeja materiāli.

Turpinot šķirstīt pagājušā gadsimta laikrakstus par 7.Siguldas kājnieku pulka darbību un tā izveidošanu, atrodam rakstu, kurā teikts, ka sākotnēji, tas ir, 1919. gadā, „ …kareivji no apgādes saņēma tikai pārtiku Apģērbu nēsāja katrs savu, kamdēļ tērpi bija ļoti dažādi. 10% armijnieku bija bez apaviem un uz mācībām gāja plikām kājām".

"20. – 30. gados 7.Siguldas kājnieku pulks atstāja nozīmīgu ieguldījumu pilsētas attīstībā, aktīvi iesaistījās sabiedriskajā, sporta un kultūras dzīvē, kā arī pilsētas labiekārtošanā.

Pulka karavīri Tempļa kalnā un Alūksnes pilsmuižas parkā organizēja brīvdabas izrādes un kino, dziedāja korī un kopā ar orķestri sniedza koncertus pilsētas iedzīvotājiem. Karavīri regulāri piedalījās sporta sacensības dažādās disciplīnās – vieglatlētikā, brīvajās kustībās, kājbumbu spēlē, soļošanā, slēpošanā, šaušanā un virves vilkšanā.

Bija organizēti dažādi priekšlasījumi, valodu kursi, kā arī balles. Valsts un pulka svētkos pilsētas ielās organizēja militārās parādes, skatītājos pulcējot plašu iedzīvotāju skaitu. Nozīmīgs pasākums bija arī pulka jubilejas svinības, kuras ar savu klātbūtni pagodināja augsta ranga Latvijas valsts amatpersonas," vēsta Alūksnes muzeja materiāli.

Pilsētā bijuši arī divi karavīru veikali, kur varēja nopirkt labākas kvalitātes preces par zemākām cenām.

1940. gada 5. jūlijā Alūksni piemeklēja lielais ugunsgrēks, kurā nodega 67 dzīvijamās mājās. Dzēšanā piedalījās arī 7.Siguldas kājnieku pulks. Tā kā ugunsnelaime notika laikā, ka Latviju jau bija okupējis Sarkanās armijas karaspēks, tad minēto ugunsgrēku plecu pie pleca kopā dzēsa gan padomju, gan Latvijas armijas karavīri.

Bet atgriežoties pie notikumiem Latvijas brīvvalsts laikā, 1937. gada avīzē „Latvijas Kareivis” var lasīt par Alūksnē notikušajām 7.Siguldas kājnieku pulka šaušanas sacensībām un interesants ir balvu saraksts labākajiem šāvējiem: 1. vietas ieguvējs saņēma Gēringera firmas rokas pulksteni, 2. vietas ieguvējs - galda pulksteni, tālāk balvu sarakstā seko ēdamkarotes, zupas karotes, sudraba tējkarotes, nazis, dakšiņas un sudraba papirosu etvija.

Savukārt „Malienas ziņās” 1939 gada 15. jūnijā vēsta, ka "pulka karavīri vienmēr darbojušies ciešā kontaktā ar Alūksnes sabiedrību gan dažādos kulturālos, gan saimnieciskos pasākumos. Attiecības izveidojušās īsti sirsnīgā garā. Tādēļ katra alūksnieša vēlējums - pulka karavīriem stāvēt arvien modri savās sargvietās par dzimtenes ārējo un iekšējo drošību! 

1929. gada pavasarī mītņu rajonā Alūksnē pulks sāka stādīt augļu dārzu. Līdz šai dienai dārzā jau iestādīti 600 augļu koki, 1900 ogulāju krūmi un 2300 aveņu krūmi. Arī citos pulka novietojuma rajonos sākti iekārtot augļu. Kopš 1937. g. pulkam ir sava siltumnīca."

Gan „Pulka telts”, no kuras palikušas tik drupas, gan atjaunotais skatu tornis, gan Alūksnes garnizona kapi – tās visas ir liecības par 7.Siguldas kājnieku pulka dzīvi šajā pilsētā, bet pulka piemiņa tiek glabāta rakstos, stāstos un fotogrāfijās.

“Sākoties padomju okupācijai, Latvijas armiju pārdēvēja par Tautas armiju, un 1940. gada 17.septembrī 7.Siguldas kājnieku pulka vienības beidza pastāvēt, savukārt tā karavīrus pārskaitīja 285.strēlnieku pulkā. Virsniekus nošāva, daļa karavīru devās trimdā, daudzi krita Otrajā pasaules karā,” stāsta Zanda Pavlova.