Mare Galiņa, kura rakstīt neprata, nolika baltu papīra lapu meitas Annas priekšā 1926. gada septembrī un teica: “Raksti tā „Kristapam Mednim Gricgales krogā. Kristap, es ņemu tavu piesolījumu un varu iet uz Gricgales krogu par saimnieci. Skaidrāk norunāsim trešdien Neretas tirgā. Mare Galiņ Mācītājmuižā.”

Gan savu vecāku, gan savu dzīvi bijušajā krogā grāmatās ir iemūžinājusi rakstniece, Sēlijas novada pētniece, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Lūcija Ķuzāne. Kā tagad izskatās krogā, kas lēnām top par Gricgales vēstures un Medņu dzimtas muzeju, kā te ritēja dzīve 19. gadsimtā, kad ceļinieki stadulā izjūdza zirgus un nakti pārlaida krogā, raidījumā Latvijas pērles stāsta rakstniece Lūcija Ķuzāne un Neretas novadpētniece Lidija Ozoliņa.

Reiz šai pusē, no kuras ir nākusi skolotāja, rakstniece un novadpētniece Lūcija Ķuzāne, bija krietna rosība - darbojās dzirnavas, pienotava, pasts, kalēja smēde, bija gan izglītības biedrība, gan orķestris... Tagad par šīm vietām un notikumiem saglabājušās bieži vien drupas un pabalējušas atmiņas no sendienām. Arī Gricgales krogs varēja nogrimt aizmirstībā, ja vien Lūcijas Ķuzānes ģimene še neuzņemtos iemūžināt savas dzimtas piemiņu. Pati Lūcija Ķuzāne dzīvo Jēkabpilī un savos 89 gados vēl raksta grāmatas, bet savas dzimtas un toreizējā Mēmeles pagasta vēsturi viņa ir iemūžinājusi darbā „No kurienes nākam”.

„Mīļā, vecā māja, kas jau pusotru gadsimteni šai saulē nodzīvoji! Ko varu tev apsolīt? Sava mūža ietvaros pasargāšu tevi no sabrukšanas un nezālēm. Lai ir jumta šķore, kur putnam uzmesties. Kur ņemt tev lielāku uzdevumu? Tu varētu būt saucēja balss šinī novārtā pamestajā pasaules malā, no kurienes aiziet ļaudis- paaudze pēc paaudzes,” tā Lūcija Ķuzāne raksta savas dzimtas un dzimtās puses grāmatā.

Ja arī tajā pusē jaunās paaudzes klāt nenāk, tad palicēji ar divkārt lielāku spēku un interesi tur sava novada vēsturi cieņā - tāda ir Lidija Ozoliņa - Neretas novadpētniece un seno ēku vēstures stāstu glabātāja.