Valkas novada muzejs piedāvā izzināt tos laikus, kad šajā vēsturiskajā ēkā atradās latviešu kora mūzikas pamatlicēja Jāņa Cimzes vadītais Vidzemes draudžu skolu skolotāju seminārs. Kā tolaik izskatījās klases telpas, kāda bija dienaskārtība seminārā un kādus mācību priekšmetu apguva topošie skolotāji un kā skanēja ērģeles, kuras mācījās spēlēt nākamie pedagogi, to izzinām kopā ar muzeja speciālisti Ligitu Drubiņu.

19. gadsimta  pirmajā  puse vācu muižniecības pārstāvji  Vidzemē atver semināru, kur sagatavo topošos draudžu skolotājus un Vidzemes mācītāju sinode 1834. gadā par jaundibināmā Vidzemes skolotāju semināra vadītāju izvēlas toreizejo Valmieras draudzes skolas pedagogu  Jāni Cimzi un nosūta viņu uz ārzemēm sagatavoties šim amatam. No Vācijas Cimze atveda domu, ka arī dziedāšana un mūzika ir labs izglītības veids. Turklāt tajā laikā skolotāji bija arī ērģelnieki un mācītāja palīgi draudzē, kur mācīja bērnus. Jau iestājoties seminārā, audzēkņiem jābūt iemaņām mūzikā, jo mācību laiks bijis par īsu, lai visu apgūtu no pašiem pamatiem.

Sākumā semināru izveidoja Valmierā, kad tur skolas ēka nodega, Lugažu muižas barons Vrangelis lēma, kas bijis Vidzemes muižnieku priekšgalā, lēmis sev par labu un pārcēla semināru uz Valku un pats rūpējās par semināra ēkas celtniecību. Mācības notika vācu valodā un skolotājus sagatavoja gan latviešu, gan igauņu apgabaliem.

Tātad ekonomiski izdevīgi abu zemju robežpilsētā uzturēt skolu un interesants ir fakts,

kad 1890. gada  semināru slēdza, viss inventārs tik godīgi  sadalīts uz pusēm un še esošās divas ērģeles arī - vienas tik igauņiem, otras palika Valkā.

Diemžēl abu mūzikas instrumentu liktenis nav zināms un muzejā esošās ērģeles, harmonijs un klavieres ir no citurienes nākuši atjaunoti senie instrumenti. Līdzas mūzikas instrumentiem ir arī tāda pērle kā Jāņa Cimze sastādītās „Dziesmu rotas” pirmizdevums.

Nākamā telpā apmeklētājus sagaida  pats Jānis Cimze,  viņš ir iztraucēts brīdī, kad raksta kādu vēstuli, bet  laipni pievēršas nācējam un gatavs viņu uzklausīt – runa ir par  Cimzes vaska figūru, ko veidojis tēlnieks Kārlis Alainis. Bet semināra klase nekādi neatšķīrās no parastas draudzes skolas klases.

Seminārā bija noteikta stingra dienaskārtība, dzīves veids bijis visai spartisks, jo jauni puiši ir jauni puiši visos laikos. Bija arī slimnieku istaba, bet vairāk tā kalpoja kā karceris, kurā audzēkņi nonāca par dienaskārtības noteikumu pārkāpumiem.

Ja par karceri ir tikai nostāsti, tad klases telpā gan jūtama semināra gaisotne - pie griestiem karājas petrolejas lampa, no melni krāsotiem dēļiem gatavota tāfele, jau pieminētie skolēnu soli un uz skolotāja katedras  novietota svece un zvans. Ligita Drubiņa vērš uzmanību uz, to kādi ievērojami cilvēki mācījušies šajā seminārā, viens no tiem ir mūsu himnas autors Baumaņu Kārlis, kura dienasgrāmatas kopija še ir izlasāma