„Burstēm bija krāsainas pogas, jo kalpu meitas nevarēja vienā reizē atļauties visu pogu komplektu nopirkt,” - tāds ir skaidrojums par vestēm, ko vilka klāt pie Nīcas tautastērpa. Raidījumā Latvijas pērles arī klausieties, kāpēc Nīcas brunči ir tik koši sarkani un cik tie sver. Saruna arī par rakstainajiem pūra un bēru cimdiem, ko adīja Nīcas meitas. Vēl arī stāsts par neparasto mūzikas instrumentu – "ērkuli" un dažādi citi stāsti par šī novada vēsturi. Tos stāsta Nīcas senlietu krātuves glabātāja Gita Vanaga.

Pirms pieciem gadiem Nīcas Tūrisma informācijas centra otrajā stāvā tika atklāta neliela istabiņa, kuru rotāja vien pāris seni tautas tērpi un vēsturiskas fotogrāfijas ar nīceniekiem, nu Nīcas pagasta senlietu krātuvē spēj tik laist skatu apkārt, te līdzās pelēkbaltiem austiem linu krekliem un palagiem gar acīm ņirb meitu brunči košās krāsās un vestes, rakstaini cimdi un neskaitāmas sadzīves lietas no dažādiem laika posmiem ar dažādiem stāstiem.

Pirmie, kas piesaista uzmanību ir sarkanie Nīcas brunči, kā milzu magoņu ziedi izklāti uz krēsliem, tos var apskatīt un aptaustīt, un rokās turot noteikt brunču smagumu. 

Gita Vanaga norāda uz tamborētām mežģīņu zeķēm - tās te sauca par caurlielenēm, jo tamborējumiem cauri ir spīdējuši lieli, tas ir apakšstilbi. Bet līdzās košajam Nīcas tērpam ir aplūkojams kaimiņu ciema - Pērkones tautastērps - tumši zila veste un svārki melnām, zaļām, oranžām un zilām svītrām. Līdzās tam teju 85 gadus sena fotogrāfijā mūs uzlūko jauna meitene - Zuzanna Muceniece - šī tērpa valkātāja. Zuzanna Muceniece ne reizi vien pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ir izpelnījusies atzinību par šo tērpu. 1931. gadā. viņa saņēma godalgu par vislabāk saglabāto tautastērpu un arī dāvanu no Zemkopības ministra Jāņa Birznieka - „Gustav Becker” firmas modinātājpulksteni. 

Ne tikai Nīcā, bet visā Latvijā un arī citviet pasaulē pagājušā gadsimta 20. un 30. gados teju ikkatrā virtuvē pie sienām karājās kokvilnas maisiņi, uz kuriem bija izšūti kādi pasaku tēli, ziedi, rotājumi vai dzīvnieki un skaisti izdreijāti nosaukumi, kam tad tie maisiņi ir kalpojuši. Arī Nīcā šādas saimniecības lietas ir apskatāmas. 

Vai stāsts par dvālekti – pākšaugu mērāmo trauku, kā arī par Veitu dzimtas spoguli - pamatīgu izmēru, ar slīpētām stikla maliņām, jūgendstila koka ietvarā, kas izceļojies pa vairākām Vācijas pilsētām, pārcietis gaisa uzlidojumus Otrā pasaules karā, pēc 75 gadu prombūtnes atgriezies  savā dzimtajā pusē.