Liepājas muzeja ēka pati par sevi ir kultūrvēsturisks piemineklis. Pateicoties diviem ietekmīgie vīriem: pirmajam nama saimniekam, ebreju tirgotājam un Krievijas valsts domes pirmā sasaukuma deputātam no Kurzemes guberņas Nisonam Kacenelsonam un pilsētas galvenajam arhitektam, vācietim Maksam Paulam Berči, jau kopš 1937. gada šajā greznajā namā vietu ir atradis Liepājas muzejs. Biezumbiezas aitādas bikses, greznumgrezni vainagi un raibumraibi cimdi – šie eksponāti aplūkojami Liepājas muzeja ekspozīcijā par Dienvidkurzemes ļaužu dzīvi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Šajā muzejā arī iepazīstam unikālus priekšmetus no senvēstures, kokgriezēja Miķela Pankoka darbus un gabaliņu no šis pilsētas pagātnes.

Liepājas muzeja galvenā muzejpedagoģe Maruta Eistere ekskursiju sāk senvēstures ekspozīcijā, kur aplūkojami atradumi no akmens laikmeta, tomēr līdzas tiem, manu uzmanību novērš pašas ēkas eklektisma stilā veidotais greznais interjers.

Ja reiz runājam par šīs puses vēsturi, tad jāpiemin Liepājas pilsētas ģerbonis, kur sarkans lauva balsta zaļu liepu, šis simbols tik apstiprināts jau 17. gadsimta 20 gados. Un ģerboni jāpiemin tāpēc, ka muzeja ekspozīcijā ir aplūkojama glezna, kur attēlots mazītiņš šunelis, kas patiesībā ir tas pats ģerbonī redzamais lauva.

Īpaša šī muzeja vērtība ir arī kokgriezēja Miķeļa Pankoka darbu ekspozīcija. Šis savdabīgais mākslinieks bez akadēmiskās izglītības, kurš pēc Otrā pasaules kara bēgļu gaitām nokļūst Šveices psihiatriskajā slimnīcā, kur nodzīvo līdz mūža galam 1983. gadā, ir radījis ap 500 koka un akmens mākslas tēlus, un Liepājas muzejā ir saglabāta lielākā viņa darbu kolekcija.

Muzeja pagrabstāvā atrodas etnogrāfiskā ekspozīcija. Šo mantojumu, kurā jūtams Dienvidkurzemes gars, sāka vākt šī muzeja dibinātājs Jānis Sudmalis jau 1924. gadā.