Madlienas novadpētniecības muzejā tā pirmais saimnieks Oļģerts Praličs allaž, stāstot par novada vēsturi, uzsvēra „… bet tā bija!” Tāpēc arī muzejs tika pie šāda nosaukuma. Par Otrā pasaules kara laikiem un kolhoza gadiem, par to, kā sendienās šajās telpās zirgs pa kāpnēm vests augšā un kā zābakus zoles te darināja… - gan smieklīgos, gan nopietnos stāstos iepazīstam Madlienas vēsturi un tās cilvēkus.

Madlienas novada Plāteres pagastā 1868. gadā uzcēla pamatskolu, kurā par pedagogiem strādājuši pirmais Latvijas preses magnāts Antons Benjāmiņš un komponists Kārlis Kažociņš, bet. pārdzīvojot dažādus laikus, nu jau pāris gadu desmitus šajā namā ir atvērts Madlienas novadpētniecības muzejs, kuru ilgu laiku vadīja Oļģerts Praličs, pēc viņa aiziešanas mūžībā šo stafeti pārņēma viņas dēls Armands Praličs, kurš stāstu par novada ļaudīm sāk, atminoties kolhozu dibināšanas laikus pēc Otrā pasaules kara. Pastaigā pa muzeju Latvijas pērles pavada gida uzticamais pavadonis, kuram ir dots bijušā Venecuēlas prezidenta vārds. Taksis Čavess pa priekšu, pārējie tam pakaļ ejam uz senāko laiku ekspozīciju, kas šajā gadījumā ir Otrā Pasaules kara gadi, par kuriem še liecina gan fotogrāfijas, gan munīcija, gan sadzīves priekšmeti, gan ģipsī veidots Staļina ģīmis. 

Virzoties tālāk pa muzeja telpām, jāiet garām stāvām betona kāpnēm. Tās vedušas augšup no patērētāju biedrības veikala un savulaik tās izmantojuši ne tikai cilvēki, bet reiz arī kāds brangāks četrkājis.

Savulaik šajā ēkā bijis viekaliņš, kur tirgots viss, kas jau lauku cilvēkam bijis vajadzīgs, arī kāda stiprāka dzēriena pudelīte. Un kolhoza vīri algas dienā kādu stiprāku dzērienu baudījuši saderējuši, ka viens uzvedīs pa stāvajām kāpnēm zirgu. Derību likme augsta – kaste šņabja. Un zirgu arī izdevies uzvest augšā. Bet lejā dabūt vairs laimīgais uzvarētājs nav varējis, nes kaut pa gabaliem. Uz to savukārt zaudētājs atbildējis, ka tagad to šņabja kasti kvitējam, tu man liksi kasti un es to zirgu lejā novedīšu. Viņš bijis saimniekdēls, kas mācēja ar zirgiem rīkoties. Viņš zirgu lejā novedis atpakaļgaitā. Tāds ir Armanda Praliča stāsts par brandavīna postošo ietekmi uz mājlopiem.

Bet par kolhoza laikiem liecina stends ar neskaitāma fotogrāfijām, kur dažādu gadu laikā Madlienas kolhoznieki redzami gan darbos ikdienā, gan svētku kārtu apvilkuši, pulcējušies uz parādes foto. Dažādi ļaudis un dažādi viņu dzīvesstāsti.

Spilgtu ieskatu par kolektīvo saimniekošanu pēc kara sniedz bijuša Madlienas kolhoza priekšsēdētāja Jūlija Beļavnieka autobiogrāfiskais darbs ar tādu pašu nosaukumu kā muzejam „ ..bet tā bija!”:

“Vēl drakoniskāki noteikumi bija attiecībā uz mājdzīvnieku skaitu, kādu atļāva turēt padomju saimniecību darbiniekiem. Saskaņā ar dokumentiem ģimene bija atļauts turēt ne vairāk kā: vienu govi un teļu līdz četru mēnešu vecumam; vienu cūku nobarošanai; 10 vistas vai 5 ūdensputnus, vai 5 tītarus, neskaitot cāļus; ja ģimenei nebija ne govs, ne cūkas, ne aitas, tad drīkstēja turēt divreiz vairāk putnu nekā atļauts citiem."