Ko malēniski nozīmē „umbāties” un „rogaliski” un kā notiek “vāverīšu tīšana”?- to skaidrojam Jaunlaicenes muzejā, kur līdzās malēniešu dzīves iepazīšanai uzklausām arī stāstu par tiem laikiem, kad Jaunlaicenes muižā saimniekoja baronu Volfu dzimta, vēl arī par to, kādi pienākumi bija jāveic muižkundzei. To stāsta Jaunlaicenes muzeja vadītāja Sandra Jankovska.

17. gadsimtā vācbaltu izcelsmes muižnieku Volfu dzimta ienāca Vidzemē,  18. gadsimta 20. gados viņi  tiek uzņemti Vidzemes bruņniecībā un 1857. gadā saņēma tiesības barona titulam. Gan dzimta bijusi kupla, gan arī daudz īpašumu Volfiem še piederējis - Lizuma, Stāmerienas, Vecgulbenes,  Lubānas, Litenes un vēl daudzas citas muižas Vidzemē, tostarp arī Jaunlaicene. Llīkumojot  pa Volfu dzimtas  atzariem te var atrast arī Glika uzvārdu - izrādās labi zināmā Bībeles tulkotāja mazmazmazmeita  savulaik ieprecējās Volfu dzimtā.

Viena no Jaunlaicenes muižas muzeja vērtībām ir vācbaltiešu  vēsturnieka un rakstnieka Fēgezaka rakstītie darbi, kas atklāj, kā tika organizēti saimniecības darbi, kāda bijusi kungu un kalpu ēdienkarte, kā bērni audzināti.

Taču  baronu laika liecības nav vienīgā muzeja vērtība. Te ikviens var arī uzzināt, kas tad ir malēnieši un iepazīt daudz dziļāk un  pamatīgāk šīs puses iedzīvotājus, par kuriem  tik viens vienīgs stereotips pa pasauli klīst - kā viņi gaismu ar maisiem istabās nesuši. Nē! Malēnieši prot priecāties un radīt prieku no nekā.