„Lai patiesība un filozofija ir vienīgās lāpas, kas apgaismo tā vēsturnieka soļus, kas devies aprakstīt kādu zemi.” Šie vārdi pieder bijušajam Varakļānu muižas īpašniekam – grāfam Mihaelam Borham. Vācbaltu muižnieks, Polijas - Lietuvas ūnijas diplomāts, grāfa titula īpašnieks, Maltas bruņinieku ordeņa kavalieris, Varakļānu, Gaļānu, Stirnienes, Atašienes un Barkavas pagastu īpašnieks, bet bez visiem dižciltīgajiem tituliem un daudzajiem īpašumiem šis Borhu dzimtas pārstāvis ir iegājis vēsturē kā literāts un dabaszinātnieks. Mihaels Jans Borhs bijis sešpadsmit zinātņu un mākslas akadēmiju biedrs, studējis mineraloģiju, ģeoloģiju un interesējies par literatūru un mākslu. Ar Borhu dzimtu, kā arī pašu Varakļānu pili iepazīstina tās saimniece un Varakļānu muzeja direktore Teresa Korsaka.

Varakļānos Borha laikā celtā pils, tas ir, 18. gadsimta 80. gados, tagad kā dusoša skaistule lēnam tiek celta augšā. Šis nams pārdzīvojis karus, skolas laikus, krietni apskretis un pamatīgi zaudējis pagātnes spožumu nu soli pa solim atklāj skatam liecības par Borhu dzimtas ziedu laikiem.

Varakļānos jau 16. gadsimtā bijusi Borhu dzimtas muiža, bet īsta saimnieka nav bijis. Mihaels Borhs uzcēlis te dzīvojamo māju, pili un dzīvojis ar savu skaisto sievu Eleonoru Kristīnu, Vidzemes gubernatora Brauna meitu, kuru karsti mīlējis. Viņu kopdzīvē dzimuši septiņi bērni. 

Tiesa, savā testamentā Mihaels Borhs norāda: “Ja viņa karsti mīļotā sieva pēc viņa nāves vēlas apprecēties otrreiz, tad kundzei jāpaliek bez visa mantotā īpašuma.” Vai bailēs zaudēt finansiālo atbalstu un kapitālu, vai sērās pēc vīra, bet Eleonora Kristīna tā arī palika atraitnēs. Grāfs mūžībā aizgāja gana jauns - 57 gadu vecumā.

Grāfs Borhs vienā no savas muižas ēkām bija iekārtojis ķīmijas laboratoriju, tur viņš veicis dažādus ķīmiskus eksperimentus un reizēm no mākas nākuši laukā dūmi. Dzimtļaudis domājuši, ka viņu grāfs ir burvis.

Borhs bijis vairāku Rietumeiropas zinātņu un mākslas akadēmiju biedrs. Runājot par Varakļānu muižnieka kontaktiem ar 18. gadsimta Eiropas dižgariem, internetā var atrast Rīgas Tehniskās Universitātes profesora, vēstures un starpkultūru menedžmenta viesprofesora Emirātu Tehnoloģiju koledžā Abū Dabī Kaspara Kļaviņa rakstu par Mihaela Jana Borha tikšanos ar Franču apgaismības laikmeta spīdekli - literātu un domātāju Voltēru. Tas ir noticis 1775. gadā Fernē pilsētiņā pie Šveices robežas. Kļaviņš raksta: „…viņi ilgi sarunājušies par Polijas vēsturi, pārvaldi un problēmām, par literatūru un dzeju. Voltērs sarunas beigās paudis savu izbrīnu par Borha izcili labo franču valodu. Vēlāk Borhs Voltēram ir aizsūtījis savu sacerēto dzejoli “Poēma par Polijas karaļa Staņislava II varonīgo izglābšanos”. Dižais domātājs ir izteicis komplimentus, atzīstot, ka no visiem sacerējumiem, ko darinājuši ārzemnieki, tikai Borha poēma pelna atzinību kā ārkārtīgi tīrās valodas, tā dzejas kvalitātes ziņā.” 

Rietumeiropā viņš iepazinies arī ar savas pils arhitektu no Itālijas Vinčenco Macotti. Reizē ar pili grāfa draugs un arhitekts Vinčenco Macotti ir arī izveidojis pils parku. Tagad grūti spriest par tā laika ainavas krāšņumu, jo gadu gaitā parks ir ļoti mainījis savu izskatu, bet dokumenti vēsta, ka pārņemts no apkārt esošā sava zaļojošā īpašuma skaistuma, Mihaels Borhs par to uzraksta poēmu.