Tautā saukta par Sarkano skolu, jo celta no sarkaniem ķieģeļiem, šī ēka iegājusi vēsturē kā mācību iestāde, ko dibināja toreizējais skolas pārzinis Andrejs Spekke un skolas namā ir aizritējusi viņa dēla filologa, vēsturnieka un diplomāta Arnolda Spekkes bērnība. Tagad te ir muzejs, kurā lūkojam gan Spekkes ģimenes, gan arī citu izcilu Vecumnieku cilvēku dzīves gājumu, gan arī uzzinām, kas hercoga Jēkaba laikā te ticis darināts viņa dzelzs manufaktūrā.

„Mūsu cilvēki, ainava, senā skolas ēka un baznīca – tās ir dažas no Vecumnieku pagasta pērlēm,” atzīst Vecumnieku pagasta muzeja vadītāja Rita Kovala un kā pirmo rāda dievnamu, kura altāris ir nosaukts par izsmalcinātu ampīra veidojumu. Majestātiska celtne, kur solu galus rotā mūsu dievnamiem neierasti saulīšu raksti un greznas kolonas un statujas ieskauj altāri.

Baznīca ir viena no senākajām Vecmuižas un Vecumnieku celtnēm, kas saglabājusies kā reāla liecība, ka mums cilvēki dievu mīl un mēs esam ticīga tauta. Arī vēsturiska ēka,” bilst Rita Kovala.

Mūra dievnams pabeigts 1845. gadā. Pirms tam bijusi koka baznīca kopš 1557. gada. Tā baznīca nodegusi.

Acis arī piesaista ērģeles, kas atrodas blakus altārim un to krāsotās stabules rada asociācijas ar dekorācijām no operām „Aīda” vai „Nabuko”.

“Paša pirmās ērģeles tikai izpostītas Pirmajā karā. Nākamās Otrajā karā izvestas nezināmā virzienā. 1999. gadā tika uzstādītas Lielbritānijā atrastās un iegādātās un ar ar ērģelnieka Talivalža Dekšņa atbalstu restaurētās ērģeles," bilst Rita Kolava.

Tālāk dodamies uz distāvu ēku, kas tautā tika saukta par sarkano skolu, jo celtniecības materiāls – ķieģeļi – bija šādā krāsā. Ēka celta no 1887. līdz 1889. gadam. Un atklāta tajā pašā gadā, kad Parīzē atklāja Eifeļa torni. Skola ēkā darbojās līdz 1994. gadam. 

Arnolda Spekkes tēvs Andrejs bijis skolas pārzinis, viņš arī uzsācis skolas celtniecību, jo uzskatīja, ka pagastā nepieciešama viena kārtīga skola. 

„Lielākā daļa bērnu dzīvoja visu nedēļu skolā, pārtiekot no savām maizes kulītēm, sviesta un biezā piena cibiņām. Sestdienās brauca tēvi un mātes ar lielām krūzēm, kurās bija silta putraimu putra; krūzes bija aizbāztas ar lieliem siena vīkšiem, kas bij ietīti tīrās baltas drāniņās. Vienu atmiņu brīdi atceros: Redzu mūsu kēķī sēžam kādu lauku māmiņu ar bēdīgu seju kaut ko gaidām. Prasu, kādēļ viņa neved savu dēlu mājās. Otrais skolotājs nelaižot, viņas dēliņš vēl neesot labi iemācījies to „velna eimaliņu” – vienriezvienu,” tas ir fragments no Arnolda Spekkes grāmatas „Atmiņu brīži".

 Arnolds Spekke, var teikt. ir gājis tēva pēdās, viņš dibinājis Liepājas reālģimnāziju un Rīgas 1. valsts ģimnāziju. 30. gados viņš arī bijis Latvijas diplomāts Itālijā, Albānijā, Bulgārijā un Grieķijā.

Sevišķs dārgums muzejā ir bijušā dārznieka Liedes dēla skiču burtnīca, kad viņš 1922. gadā mācījās toreizējā Rīgas Latviešu daiļkrāsotāju skolā. Šo zīmējumu kolekciju muzejam uzdāvināja dārznieka mazmeita. Acis var pamielot pie jaunā studenta darbiem, bet par Vecumnieku vēsturi runājot, var uzklausīt stāstu Liedes dārzniecību un pašu dārznieku.

Godinot bijušos Vecumnieku skolas pedagogus, te ir daudz interesantu materiālu: fotogrāfijas, studiju darbi un liecības no bijušās Vecmnieku skolas angļu valodas skolotājas Vikmanes krājuma, kura pagājušā gadsimta 20.-30.gados mācījās Rīgas Skolotāju institūtā.