Redzot surdotulkojumus televīzijā vai internetā, vērojot divu nedzirdīgu cilvēku sarunu uz ielas vai transportā, vairums to nesaprot priekšzināšanu trūkuma dēļ. Tā paliek vien kā žestikulēšana un plātīšanās ar muti, bet ne Andrim Ķirsonam, kas nupat akadēmiskā līmenī apguvis šo saziņas līdzekli un šogad absolvējis surdotulku programmu.

Šī valoda viņam nav sveša kopš bērnības, jo piedzimis nedzirdīgo ģimenē un ar zīmēm sazinājies jau ar saviem vecākiem. Bet tagad profesionāli strādā par starpnieku starp nedzirdīgu un dzirdīgu cilvēku. Dodas līdzi uz oficiālajām iestādēm, lai palīdzētu atrisināt nepieciešamos jautājumus, vai tas būtu daktera kabinetā, vai auto darbnīcā, vai kur citur. Tāpēc šīs dienas stāstu sauksim - Zīmju valodas meistars.

Gandrīz katram surdotulkam ir ļoti personiski iemesli, kāpēc studijās apgūst šo valodu. Bieži tas ir saistīts ar ģimeni, ar piederīgajiem, kas nedzird un nerunā. Arī Andrim, bet par misionāru vecākiem Andris sevi neuzskata. Te drīzāk esot runa par pienākumu pret viņiem, kā jebkuram bērnam pret saviem vecākiem.

Latvijā surdotulkus apmāca bez maksas un šādu speciālistu ļoti trūkst. Katram surdotulkam ir sertifikāts, ka nav nekāds šarlatāns, lai gan Andra pieredze liecina, ka ne visi dzirdīgie uzticas zīmju valodas meistaram, drīzāk uztver kā lieku trešo personu.

Andris arī raksturo dažas situācijas, kā rīkojas kad, piemēram, auto darbnīcā nedzirdīgam cilvēkam jāizskaidro ko tādu, kam zīmju valodā nav apzīmējuma. Tad viņš izvēlas braucamlīdzeklī rādīt bojājuma vietu un raksturo to.