Reinis Fjodorovs ir fotogrāfs, kas specializējas portreta žanrā. Reinis ir studējis fotogrāfiju Londonas Komunikācijas koledžā un Rīgas Stradiņa universitātē. Kopš augstskolu absolvēšanas viņš ir arī pasniedzējs Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā un Kultūras koledžā. 2015. gadā Reinis saņēmis „Sony World Photography Awards” Nacionālo apbalvojumu. Bet šajā pavasarī Pasaules Fotogrāfijas organizācija ir paziņojusi „Sony World Photography Awards” Brīvās kategorijas finālistus un uzvarētājus. Tā ir lielākā konkursa kategorija, kurā šogad panākumus guvuši septiņi Baltijas fotogrāfi, tostarp Reinis Fjodorovs no Latvijas, kura fotogrāfija „Portrets upē” iekļuvusi finālā.

Mūsdienās, kad fotografēt un digitāli saglabāt bildes var ikviens, Reinis Fjodorovs iesaka arī drukāt fotogrāfijas, jo tām ir lielāka vērtība.

"Tas ir jautājums ne tikai fotogrāfiem, bet jebkuram mūsdienās, kurš uzņem fotogrāfijas un kuram blakus stāv albums ar drukātām bildēm. Tas izaicinājums ir tajā, ka visi fotografē visu un beigās fotogrāfiju apjoms ir nenormāls. Ja agrāk fotografēšanas process bija gan tehniski sarežģīts, gan dārgs un tad tā viena fotogrāfija, kas tika izdrukāta, jo tālāk mēs ejam vēsturē, jo viņa ir vērtīgāka. Tas bija kaut kāds liels notikums un dārgumus, ko visi glabāja," vērtē Reinis Fjodorovs.

"Savukārt tagad digitālie faili, kas krājās telefona atmiņā, jautājums, ko viņiem darīt. Es godīgi sakot, ar to netieku galā, jo viss notiek tik ātri. No rīta jūs ejat ar ģimeni, fotografējat, aizsūtiet radiniekiem, tad vēl viens pasākums, vēl viens. Ko ar to darīt, godīgi sakot, nezinu. Man liekas pareiza atbilde, vienkārši drukāt un likt albumā, jo nav jau cita datu nesēja, kurš ir ilglaicīgs un ko mēs gribētu glabāt. Disku neglabāsiet vai "flašku" neatdosiet mantojumā. Es domāju, tas pats albums."

Reinis uzskata, ka bilžu kvalitātes jautājums pat ir sekundārs.

"Primārais ir, ko ar to visu darīt un ar failiem mēs nevaram darīt neko, mēs varam viņus vienkārši kaut kur glabāt. Bet tās drukātās fotogrāfijas ir vērtība, ko varam kaut kur paglabāt, ko varam aptaustīt, kādam parādīt, pie vakariņām pastāstīt kaut ko," atzīst Reinis Fjodorovs.

Tā kā digitālā fotogrāfija dod iespēju fotografēt daudz, saviem audzēkņiem viņš iesaka uzdot sev jautājumu, ko ar fotogrāfiju grib pateikt.

"Galvenā ideja, ko mēģinu iedot, ka katrai fotogrāfijai jebkādā žanrā, vai tas selfijs vai kaut kāda ēdiena fotogrāfija, viņai jābūt kaut kādam stāstam. Un tas stāsta princips, man liekas, ir svarīgākais. Katram jāuzdod jautājums, ko es ar šo fotogrāfiju vēlos pateikt. Un, ja atbilde ir neko, tad ir jautājums, vai ir vērts fotografēt,"  uzskata Reinis Fjodorovs.

Reinis turpina aktīvi un aizrautīgi darboties savā profesijā un tikko pabeidzis multimediālu projektu par savu vecvectēvu un Aronas upi.

Tas ir multimediāls stāsts par četrām dzimtām, kas ir dzīvojušas Aronas upes krastos. Pēdējo simts gadu laikā Latvijas vēsturi iedragājuši kari un okupāciju režīmi. Tie ir samaluši desmitiem tūkstošus dzīvību un izdzēsuši simtiem tūkstošus dzimtas stāstu. Dokumentālo liecību trūkums radīja telpu, kurā katra nākošā paaudze veidoja savu dzimtas stāstus no jauna. Stāstus, kuros patiesība un izdomājumi savijās vienā veselā.