"Man nepatīk, šis konkrētais vārdu salikums, es saprotu, kādēļ tas tiek lietots, sociālā distancēšanās," runājot par šī brīža situāciju, bilst mācītājs Indulis Paičs. "Jo man tas pārāk izklausās, ka mums ir jādistancējas no cilvēkiem vispār."

"Es teiktu, ka vienmēr ir jāatgādina, ka runa ir par fizisku distancēšanos, par to, ka mēs neesam ļoti ciešā kontaktā, kur mēs varam apdraudēt citus.

Bet, kas attiecas uz mūsu savstarpēju saziņu, šis laiks nebūt neprasa izvairīties no saziņas, tieši otrādi ir svarīgi vienam par otru atcerēties, ka mēs viens par otru atceramies, ka jūtam, ka esam tepat vien, un katrs savā veidā ejam cauri šai krīzei. Un gan jau tiksim cauri," vērtē Paičs.

Indulis Paičs ir Rīgas Lutera draudzes mācītājs un kristīgās meditācijas un apzinātības skolotājs. Viņš ir vairāku grāmatu autors, kā arī pasniedz lekcijas, vada seminārus un meditācijas retrītus. Šajā mums visiem tik sarežģītajā situācijā varbūt varam ieklausīties mācītāja padomā, kad viņš saka: „Jūtoties vientuļi un nevajadzīgi, mēs varam mācīties no Jēzus līdzības par žēlsirdīgo samarieti. Tā vietā, lai jautātu – „Kurš tad ir mans tuvākais? Kurš nāks un būs ar mani? Kāpēc neviens nav ar mani un esmu viens?”, tu vari uzdot pilnīgi pretēju jautājumu: „Kas ir tas cilvēks, kuram es varu būt tas tuvākais?” Tieši to mums māca kristietība.”