Ziedot asinis. Ļoti vajadzīga sabiedrības palīdzība medicīnai un reizē simboliska saikne cilvēku starpā. Šovakar Monopolā par ikdienu un misijas sajūtu asins donoru centrā. Mūsu viešņa - Valsts asinsdonoru centra (VADC) vadītāja Egita Pole.

Kopš 2018. gada Egita Pole ir Valsts asinsdonoru centra direktore. Un arī līdz šim brīdim Egitas izglītības un profesionālais ceļš bijis bagātīgs. Absolvējusi Latvijas Medicīnas akadēmiju, iegūstot ārsta grādu un rezidenta diplomu ģimenes ārsta kvalifikācijā. Vēlāk studējusi arī Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, iegūstot maģistra grādu sabiedrības vadībā, un vēl viens diploms saņemts, studējot nu jau Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības fakultātē un iegūstot maģistra grādu veselības aprūpē.

Bet ar to Egitas skološanās ceļš nebūt nav beidzies, jo līdztekus akadēmiskai izglītībai viņa papildinājusi zināšanas lekciju kursā par sabiedriskajām attiecībām, mediju treniņos, mācību kursos par sabiedrisko domu, konfliktu psiholoģiju, veselības krīžu komunikāciju, veselības menedžmentu un citiem tematiem, turklāt ne tikai Latvijā, bet arī Beļģijā, Grieķijā, Francijā, Luksemburgā.

Egita Pole guvusi vairāk nekā 15 gadu ilgu pieredzi Komunikācijas departamentu vadībā Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrā un Veselības ministrijā, bijusi arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja.

Pašlaik darbā Valsts asinsdonoru centrā Egita vienmēr atrod laiku uzklausīt kolēģu problēmas un palīdz tās risināt, un viņa ne tikai aicina citus ziedot asinis, bet rāda piemēru un dara to pati.

Egita Pole ir teikusi, ka asinis savā ziņā ir kaut kas ar mistikas plīvuru klāts.

"Šobrīd mēs izmantojam donoru asinis un aicinām regulāri ziedot dažādu asinsgrupu asinis, un viņi glābj dzīvības. Tas ir dzīvs cilvēks, dzīvs organisms, ko mēs pārlejam citam, tā būtībā transplantācija, tikai tādā miljonu šūnu līmenī. Un vienmēr ir domāts par to, nu vai tad nevar izgudrot kaut ko mākslīgu, domājot par mākslīgajām asinīm," stāsta Egita Pole. "Mums ir daudz dažādas lietas - mēs tiešām lidojam kosmosā, mums ir mākslīgais intelekts un mums ir fantastiski zinātnes sasniegumi, arī šīs vakcīnas, kas spēj vīrusa daļiņu nokopēt un šūnās pavairot, un radīt to mūsu atbildes reakcija organismā.

Bet attiecībā uz asinīm viss izrādās daudz sarežģītāk, nav iespējams bijis līdz šim, un nav arī tādu indikāciju, ka tuvāko 10 gadu laikā šīs mākslīgās asinis varētu parādīties. Līdz ar to mēs bez šiem donoriem, bez šiem cilvēkiem, kas ir gatavi ziedot daļiņu no sevis, tomēr iztikt nevaram un nevarēsim.

Tā tāda fantastiska lieta, ja to tā apstājās, aizdomājas un saprot, tad liekas, tas cilvēks ir brīnumaina būtne, kas tur vēl var būt."

Vēl Egita kopā ar vīru dejo tautas dejas, vakaros skrien kopā ar suni, viņas firmas ēdiens ir brokoļu salāti, no mammas apguvusi “nepieklājīgi ātrās ābolkūkas recepti”, bet viena no Egitas mīļakajām valstīm ir Itālija.

Ceļošana būtu arī tas, ko Egita izbaidīs kā vienu no pirmajām iespējām, kad atkal būsim brīvi savās izvēlēs.

"Pirmais, ko es darītu, es kā sabiedriska būtne, kam ļoti pietrūkst kontakti un visādas iešanas un izdarības, sarīkošu milzīgu balli saviem draugiem un radiem, jo tam ir arī zināms iemesls. Tas bija plānots februārī, bet laikam jau šobrīd nesanāks. Nu tad, kad to varēs, tā būs tā pirmā lieta. Noteikti gribētu visus kopā, vai pa dažādiem pulciņiem un bariņiem satikt savus draugus un tiešām viņus atkal apskaut, komunicēt un priecāties," atzīst Egita Pole.

"Otrā lieta, tā ir ceļošana. Tas man ļoti patīk un ļoti trūkst, ne tāpēc, ka šeit būtu slikti, bet tāpēc, ka

man laikam pietrūkst atraušanās no zemes un paskatīšanās uz šejieni no citurienes. Tas ļoti atveldzē, ļoti palīdz un palīdz mums ieraudzīt arī, cik skaisti ir šeit. Bet nu tā atraušanās, tā iekāpšana lidmašīnā, tā man ir vajadzīga.

It īpaši, tā ir Itālija. Nekas oriģināls, bet  man liekas, ka tur ir viss, var citur arī nebraukt."