1919. gada novembrī Latvijas armija izcīnīja uzvaru kaujās pret Bermonta karaspēku, un līdz decembra sākumam pēdējiem bermontiešu spēki bija pametuši Latvijas teritoriju. Bermonta uzbrukums Rīgai oktobrī bija aizkavējis Latvijas armijas darbību austrumu frontē pret Sarkano armiju, kuras kontrolē joprojām palika Latgale. Šajā laikā tika saņemts Polijas valdības militārās palīdzības piedāvājums Latgales atbrīvošanā. Starp Latviju un Poliju tika noslēgta militāra alianse un 1920.gada janvārī kopīgā abu spēku operācijā boļševiki no Latgales tika padzīti. Līdz ar to savu pastāvēšanu beidza Pētera Stučkas vadītā Padomju Latvijas valdība.

Saskaņā ar vienošanos poļu spēki drīz pēc tam pameta Daugavas labo krastu, nododot Latgali pilnībā Latvijas kontrolē. Tiesa, līdz pat 1920. gada jūlijam poļu rokās palika Daugavpils cietoksnis, Grīvas pilsēta un seši pagasti dienvidos no Daugavas. Sarkanās armijas uzbrukuma dēļ 1920. gada vasarā poļiem nācās šo teritoriju pamest, un to pārņēma Latvijas armija. Tomēr galīgi šo sešu pagastu piederību Latvijai Polija atzina tikai 1938.gadā.

Polijas faktors Latvijas Neatkarības karā jeb Polijas līdzdalība šajā karā, vērtējot no pašas Polijas viedokļa. Saruna ar poļu vēsturnieku, Varšavas universitātes profesoru Eugeniušu Cezāriju Krulu (Eugeniusz Cezary Król).