Daugavpilī, Latgales Centrālajā bibliotēkā skatāma Sarmītes Bogdanovičas fotoizstāde „Es esmu”. Tās ir desmit melnbaltas fotogrāfijas, kuras ļauj tuvāk iepazīt un izzināt deviņgadīgo Agnesi, meiteni ar īpašām vajadzībām. Fotogrāfe Sarmīte Bogdanaviča ir mazās Agneses mamma, kura ar fotosēriju „Es esmu” vēlas, lai sabiedrība labāk izprastu un nebaidītos pieņemt citādo.

 „Fotogrāfija tas ir tas kādā veidā es skatos uz pasauli. Reizēm man ir teikuši: „Tu arī kadros redzi dzīvi? Un īstenībā es esmu piefiksējusi, ka reizēm arī kadros. Liekas, ka varētu tā ar aci pamirkšķināt un uztaisīt bildi, tad vispār būtu feini!”

Sarmīte Bogdanoviča no Ilūkstes ir fotogrāfe un mamma četriem bērniem: deviņgadīgajai Agnesei un viņas trim brāļiem, vecākajiem, nu jau pusaudžiem, Laurim un Rihardam un mazajam Valteram, kuram ir divi ar pusi gadi. Fotogrāfija tā ir Sarmītes Bogdanovičas sirdslieta. Un tieši fotogrāfija ir tas izteiksmes veids, ar kuras palīdzību Sarmīte vēlas stāstīt par meitiņu Agnesi, par sabiedrības bailēm un neizpratni, satiekot citādo.

„Kad mums bija viens seminārs ar vecākiem, kam arī ir īpaši bērni ar īpašām diagnozēm, ja konkrēti runājot, tad bērni ar Dauna sindromu, tad mēs mammas, kopā sanākušas seminārā, runājām tieši par to, ka bieži vien ir tā, ka sabiedrība reizēm ne tā reaģē vai sāpīgi reaģē, priekš mums sāpīgi. Bet beigās sanāca tā, ka it kā mēs pārdzīvojam, ka sabiedrība tā reaģē, bet tad sapratām, ka mēs jau par to nerunājam, mēs paši dzīvojam tai savā kodoliņā, savā čauliņā un daudzas lietas varbūt tik ļoti neiznesam uz āru.”

Ar šīm fotogrāfijām Sarmīte vēlas parādīt, ka Agnese ir tāda pati, kā mēs pārējie. Un viņa ir mums līdzās.

„Cilvēkam vispār ir raksturīgi baidīties no nezināmā, un, ieraugot šādu cilvēku, protams, mēs distancējamies, līdz ar  to fotosērija ir tāds kaut kur čuksts un kaut kur kliedziens, lai parādītu, ka es esmu. Ieraugiet! Es esmu tāda pati, kā jūs, man ir tādas pašas vēlmes, man ir dusmas, man ir prieks, man ir satraukums, man nepatīk un man patīk. Jo bieži ieliek tādā vienā robežā,  ka tevis nav, ja es tevi nesaprotu, tad tevis nav.”

Melnbaltajās fotogrāfijās uz skatītāju raugās meitene ar skaistiem, gariem matiem gan priecīga un atvērta, gan brīžiem samulsusi un nobijusies, aizsedzot seju ar rokām, aizverot acis, plati smaidot vai ļaujot skatīt garos, pagriezienā plīvojošos matus. Šie ir sajūtu foto, kas tverti mirkļos.

„Ar Agnesīti bija tā, ka viņa gribēja fotografēties, tikai tās bija desmit minūtes, kurās viņa bija gatava fotografēties, protams, es nobildēju arī pāris bildes tās, kurās viņa negribēja fotografēties, bet tā sajūta man arī bija vajadzīga, jo es zināju, ka es viņu parādu ne jau mākslīgi pozitīvu vai iedomātā sajūtā, bet es viņu parādu tādu, kāda viņa ir.”

Fotogrāfijas ir melnbaltas. Tas fotogrāfei ir tuvs žanrs, jo melnbaltais attēls ļauj labāk sajust un izceļ raksturu, saka Sarmīte. Dažas bildes veidotas kā kolāžas, parādot Agneses būtības sarežģītību. Sarmīte uzsver, ka svarīgākais mums visiem ir nebaidīties runāt savā starpā un mēģināt vienam otru saprast.