Jēkabpilietis Rihards Barkovskis pilsētā varbūt nav plaši pazīstama persona, taču viņu zina un atbalsta daudzi jaunie jēkabpilieši un viņu vecāki, jo šis vīrs ne tikai strādā Jēkabpils reģionālajā slimnīcā, bet kā viņu raksturo draugi un paziņas, ir arī radošs cilvēks, kurš lielu daļu sava brīvā laika velta tieši bērniem un jauniešiem, iesaistot viņus dažādos pasākumos un jau vairāku gadu garumā rīkojot vasaras nometnes skolēniem.

Jēkabpilieti Rihardu Barkovski, kura pamatdarbs ir Jēkabpils reģionālās slimnīcas saimniecības daļā, sastopu pilsētas Nevalstisko organizāciju resursu centra telpās, kur izrādot bērnu darinātos māla traukus un koka lidmašīnas, vīrietis steidz stāstīt, ka tas viss tapis šovasar, nometnes „Aktīvā velosipēdistu vasara Jēkabpils 2017" laikā, kad kopā ar bērniem, viņi ar velosipēdiem piecas sestdienas pēc kārtas esot ne tikai nobraukuši gandrīz 200 kilometrus, bet darbojušies dažādās darbnīcās un izzinājuši tuvējo novadu dabu un vēsturi, stāsta Rihards Barkovskis.

"Mēs šoreiz pa 5 reizēm izbraucām 184 kilometrus: Salas novads, Vārkavas novads, Preiļu novads, Jēkabpils novads. Pēc tām mēs nolēmām leišmali izceļot – un Sākām no Saukas ezera un tad pārbraucām pāri Lietuvas robežai".

 

Runājot par tādu neraksturīgu hobiju kā bērnu dienas nometņu organizēšana, Rihards atzīst, tas nākot vēl no viņa paša jaunības laikiem, kad viņš aktīvi iesaistījies dažādos pasākumos: braucis ar velosipēdu, ar laivām, kāpis kalnos, gājis tūrisma pārgājienos.

"Vispirms bija Poļu skolā dienas nometne. Pēc tam es aizbraucu uz Rīgu, dabūju nometņu vadītāja apliecību uz pieciem gadiem un tagad zinu jau kā to labāk darīt, kas nepieciešams, ka nedrīkst tikai vienkārši rotaļāties, bet vajag organizēt spēles, lai būtu tie braucieni izglītojoši. Tas tiešām bērnus interesē. "

Rihards piezīmē, ka strādājot ar jauniešiem galvenais ir viņus ieinteresēt, un ja tas izdodas, tad ir prieks arī pašam.

"Pirmajās nometnēs mēs darinājām Jēkaba pili no klūgām. Pēc tam aiznesām uz krastmalu pie Daugavas un nolikām, lai tā pastāv kādu laiku. Vienā nometnē, kas saucas Bunkurs nr.13 mēs izbraukājām novadus un pētījām 1. pasaules kara bunkurus, kuru vēl ir diezgan daudz palicis. Tad viena nometne bija ar tēmu par uzņēmējdarbību, mēs braukājām pa mūsu apkārtējiem novadiem, pētījām kā veicas jaunajiem uzņēmējdarbībā."

Stāstot par lielo bērnu un jaunieši interesei par veloizbraucieniem, par kopā būšanu, kopā darbošanos, Rihards secina, mūsdienās bieži vien bērniem pusaudža vecumā trūkst sabiedrības, trūkst arī vīrieša cilvēka, kurš varētu iemācīt elementāras lietas, tādas kā sakurt ugunskuru, salabot velosipēdu un tamlīdzīgi. Jo nereti ģimenēs vīrieši ir vai nu aizņemti darbā, vai viņu vispār nav, un arī Latvijas skolās ir izteikts vīriešu trūkums. Rihards uzskata, ka topošajiem studentiem būtu jāmaina šī situācija izglītības iestādēs.

"Tās ir iespējas. Nepiepildīta niša. Tāpat kā ar nometņu vadītājiem. Nesen bija tikšanās ar domes darbiniekiem, un es tur arī pateicu, ka lai izglītotu bērnus mums arī trūkst bērnu nometņu vadītāju. Jā, labi sporta nometnes organizē, bet vajag arī izglītojošas nometnes."

Riharda ilggadējais paziņa Aleksandrs uzsver, ka tādi entuziasti kā Rihards esot retums, viņu darbu visi nemaz neredz un nezina, taču tajā pašā laikā mācīt, izglītot, aizraut jauniešus tas ir svarīgs un visādi atbalstāms darbs.

"Tas ko viņš dara ir ļoti vajadzīgs. Kaut vai tagad, kad beidzās šis te nometnes projekts, pieci braucieni bērniem pa pus Latviju ar velosipēdiem - vai tas nav brīnišķīgi!

Viņš nav skops dalīties ne ar savu laiku, ne ar savām zināšanām un sevišķi tas skar jaunatni. Un jaunatnei, es domāju, arī viņš patīk, jo viņš ir ļoti vienkāršs, ļoti kautrīgs un ļoti pieejams. Viņš ir tāds cilvēks, kurš mums ir blakus un kurš ir jāsaredz. Latviešiem ir teiciens Tukša muca tālu skan, bet kad tu ierocies dziļāk, tad redzi, ka tur nav nekā. Šeit ir otrādāk. Te viņš ir jāceļ saulītē."

Jāpiezīmē, ka Rihards lai piesaistītu līdzekļus jauniešu vasaras nometņu un citu pasākumu organizēšanai, aktīvi raksta un arī realizē dažādus projektus. Tagad viņš nopietni apsver iespēju nākotnē rīkot jau vairāku dienu vasaras nometnes, kas ļautu bērniem vēl vairāk atklāties un izpausties.