Seminārā jaunās sievietes apguva visas tā laika sabiedrības ieskatos sievietei nepieciešamās prasmes, piemēram, kā gatavot ēst, kā pareizi lāpīt, kopt bērnus, kā iekārtot māju. Tautastērpu pētnieces, vēstures doktores Anetes Karlsones ģimenē aizvien cieņā tiek turētas viņas vecmāmiņas apgūtās gudrības, mācoties Kaucmindes Mājturības seminārā. Savukārt pirms vairākiem gadiem ar vienu no mājturības skolas absolventēm, vēlāk pazīstamu pavārgrāmatu sastādītāju - Ainu Kļaviņu, tikās LR Latgales studijas korespondente Vineta Vilcāne.

«Es jūtu, ka tā skola bija ļoti laba, kas bija tas bija. Viņa bija vispusīga, bija ar noturīgu izstrādātu savu programmu, pie tās viņa turējās, varbūt dažreiz palīkdama drusku vecmodīga. Bet tas nekas. Tad mēs pasmējāmies paši kā jau studenti to mākt,» tā pirms vairākiem gadiem mācības Latvijas Mājturības institūtā atcerējās Aina Kļaviņa. Prestižajā mājturības skolā viņa mācījās Otrā pasaules kara gados. Padomju gados Aina Kļaviņa kļuva par zināmu un pieprasītu pavārgrāmatu autori, teju katrās mājās bija kāda no viņas sarakstītajām grāmatām.

Kaucmindiešu slavas stāsts aizsākās 1923. gadā, kad mācības Kaucmindes Mājturības seminārā uzsāka pirmās audzēknes. Trīsdesmito gadu nogalē semināru pārdēvēja par Latvijas Mājturības institūtu. Starp pirmā izlaiduma absolventēm ir tautastērpu pētnieces, vēstures doktores Anetes Karlsones vecmāmiņas vārds.

«Mana vecmamma toreiz Emma Goldberga, vēlāk Emma Zābere bija pirmā mācību gada kursante, pirmā gada absolvente. Tā skolas aura, ja tā var teikt, nāca viņai līdzi visu viņas dzīvi un ir iespaidojusi gan viņas bērnus, gan mazbērnus.»

Absolvēt Kaucmindes Mājturības semināru nozīmēja iegūt kaucmindietes labo slavu uz mūžu.

«Tās bija izglītotas sievietes. Vēl jau jāņem vērā tas, ka starpkaru periodā tas, cik sieviete labi prata šos mājas darbus, ļoti augstu kotējās. Tas bija liels svars. Ka tu esi laba saimniece, prasmīga visās jomās, gan rokdarbos, gan ēst gatavošanā, gan bērnu audzināšanā. Tā bija ļoti labu līgavu skola,» komentē vēsturniece.

Mācības Kaucmindes mājturības seminārā, vēlāk Latvijas Mājturības institūtā notika Rīgā, tikai vasaras mēnešos audzēknes devās praksē uz Kaucmindes muižu, kas atradās dažus kilometrus no Rundāles. Starp skolas mācību spēkiem bija izcilas tā laika personības - kā mākslinieks Jēkabs Bīne, komponists Jēkabs Graubiņš un filozofs Teodors Celms.

Skolā iegūtās zināšanas absolventes pielietoja visa mūža garumā. Par savu vecmāmiņu Anete Karlsone atceras.

«Viņa bija ļoti laba pavāre, kulināre. Receptes viņai bija sarakstītas. Viņa punktuāli ievēroja, lai ēdiens būtu labs, uzmanība jāpievērš visādiem sīkumiem. Mājas kopšanā. Es vēlāk nekad neesmu dzirdējusi, ka kādā mājā mazgātu grīdas divreiz vienu un to pašu grīdu. Mēs kā mazmeitas viena gāja ar slapjo lupanu, mazgājamo ūdeni, otra aiz viņas gāja un slaucīja grīdu, lai nebūtu lieks slapjums mājās. Es domāju, ka tas arī nāca no tādiem Kaucmindes ideāliem.»

Nākamās kaucmindietes apmācīja daudzās praktiskās un tajā laikā ļoti nepieciešamās prasmēs – veļas lāpīšanā un mazgāšanā, mājas uzkopšanā, govju slaukšanā, ēst gatavošanā un rokdarbos. Tas viss atbilda tā laika sabiedrības priekšstatiem par sievietes lomu un pienākumiem. Kara gados mācību apstākļi bija trūcīgāki.

«Daudzi praktiskie priekšmeti mums pat atkrita, mums nebija nekāda lopkopība praktiskā, mums nebija dārzkopība. Mums vairumā gāja paraugu un nelielu priekšmetu izstrāde, jo vienkārši nebija vairs nekādu veikalu, apgāde nebija. Kaut ko instūts dabūja pats,» zināja stāstīts Aina Kļaviņa.

Par to, vai mūsdienās būtu vajadzīga plaša profila speciālā mājturības skola, Aina Kļaviņa tikšanās reizē pirms vairākiem gadiem noteica: «Bet pašreiz ir tik milzīgi noslogots ar visu šito informāciju un viņa ir aiz vien plašāka un plašāka, ka es reizēm redzu, ka varbūt nemaz šodien tāds institūts, tik ļoti aktuāls nebūtu. Katram laikam savs. Toreiz tas bija ļoti nozīmīgs. Taisni lauku dzīves celšanai.»

Vēl joprojām mūsdienās Kaucmindes vārds asociējas ar kvalitāti, augstas klases zināšanām un prasmēm. Padomju gados par kaucmindietēm gan publiski nerunāja, tas neatbilda tā laika ideoloģijai.