Viļānu novada Radapoles ciemā meistara, koka amatnieka Pētera Lukjanova darbnīcā no eksotiskiem kokiem top svečturi, trauki, dārglietu lādītes, arī viduslaiku durvis un senatnīgi kokgriezumi. 

„Viss ir dabisks koks: sarkankoks, Amerikāņu ķirsis, Āfrikas morbo , te mūsu alksnis. Man ir tūkstošiem darbu un viņi neatkārtojas,” omulīgi kamīnam sprakšķot, krāsainos, no sīkiem izvirpotiem koka gabaliņiem veidotos svečturus, bļodas, rotaslietu lādītes, izrāda meistars, koka amatnieks Pēteris Lukjanovs.

Te Viļānu novada Radapolē, teju pašā ezera krastā no Austrālijas, Jaunzēlandes, Amerikas un Krievijas aizgūtās smalkās un darbietilpīgās koka apstrādes tehnikās top gaumīgas skaistumlietiņas un eleganti sadzīvē nepieciešami priekšmeti. 

„Divus gadus pašmācības ceļā „būros” kamēr tiku galā ar tehnoloģijām. Neko neesmu kopējis, tikai pārņēmis tehnoloģijas, izdoma un fantāzija ir mana.” 

Pēterim Lukjanovam šis ir ne maizes, bet sirds darbs, kuru iemīlēt mācījis vectēvs.

„Tas pārmantots paaudzēs, man vectēvs bija Maltas apriņķa celtniecības organizācijas vadītājs un viņš pēc sevis atstāja daudz rokas instrumentu. Man bija veselas kastes ar instrumentiem un es mēģināju, ko ar to visu var izdarīt. Tas hobijs bija apvienojies ar darbu un zināšanām. Savulaik es periodiski izgatavoju nestandarta lietas: durvis, logi ar zvaigznītēm, viss izmēģināts. Kad parādījās internets, man radās mērķis, īstenot ko tādu, kā vēl nav. Esmu apguvis lietu izgatavošanu viduslaiku stilā. Bet tas ir attīstīts Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, man bija piedāvājums braukt uz turieni un strādāt, tur viduslaiku stils attīstīts, tas vajadzīgs cilvēkiem, kam ir pils tipa mājas. ” 

Lai arī pašlaik dažādu no koka lietu izgatavošana  ir palikusi dārga un laikietilpīga nodarbe hobija līmenī, Pēteris Lukjanovs neapstājas pie paveiktā un arvien pilnveido zināšanas un apgūst jaunas tehnikas.

„Pie manis brauc cilvēki no otras Latvijas malas, lai paskatītos, ko es daru, tas aizrauj. Būtībā koks ir, tāda lieta, no kā var izgatavot, ko gribi.

Parādīšu galdu un durvis, kas ir izdomātas gatavojot, lūk dekoratīvie zobeni, te var likt arī lāča ķepas, ziloņa galvu, kas man taps uz virtuves durvīm, te vīna plaukts draugam uz Vāciju.” 

Vācija, Norvēģija, Krievija tās ir tikai dažas valstis, kur ārpus Latvijas atrodami Pētera Lukjanova darbi.

„Tādu es izgatavoju paziņam uz Abhāziju, viņiem tur zelta daudz, viņi gribēja, lai vedu pats, ” rādot no sīkiem koka segmentiņiem darinātu lādīti stāsta Pēteris, ne bez rūgtuma piebilstot, ka latviešus tas neuzrunā.

„Es nezinu, kas latviešus interesē, liekas, ka cilvēki ir pazaudējuši visu, ar to ko atved no Ķīnas mēs samierināmies, bet ar par kaut ko skaistu  domā tikai pāris procentu latviešu.

Tāda ir finansiālā situācija. Viss ir noplacis, cilvēku vēlme ir tikai izdzīvot.  Šobrīd reāli kaut ko attīstīt varēs uz kokgriezumiem un tādu visādu formu galdiņiem. Tā ir ļoti stabila mēbele, kas būs uz visu mūžu.”

Kokgriezumi, tas ir jauns, kārtējais izaicinājums, kas redzot meistara apņēmību un azartā degošās acis, bez šaubām tiks piepildīts. Vai tam būs pieprasījums tepat uz vietas Latvijā rādīs laiks.