Uz skolu, brienot pa dubļiem basām kājām, bet ekskursijā uz Rīgu vairāk nekā 200 kilometru attālumā ar visu klasi doties smagās automašīnas piekabē.

Diezin vai šodienas skolnieki un pat  iepriekšējo gadu desmitu skolu beidzēji varētu iedomāties ko tādu. Taču tiem, kuri skolā mācījās pirms pusgadsimta un vēl agrāk, tā bija ierasta lieta. Tā savas skolas 100. jubilejā atmiņās dalās Daugavpils novada Vaboles vidusskolas absolventi. Šis gads šai skolai rit lielās jubilejas noskaņās, bet skolas absolventiem, kuras skola ir tikai gadu un vienu dienu vecāka par mūsu valsti, ir ko atcerēties un pastāstīt.

Vaboles skola Daugavpils novadā ir viena no vecākajām. Skolas direktore Elita Skrupska secina, ka tolaik cilvēki bija noticējuši jaunizveidotai valstij un savai dzimtajai vietai, ticot arī izglītības nākotnei Vabolē.

“Kad valstij bija gads un viena diena, 1919. gada 20. novembrī dzima Vaboles vidusskola. Un šobrīd, kad skolā ir tik liels skaits absolventu, sajūtas ir tik brīnišķīgas,  un tas ir spēka avots, kas mums dos spēku tālāk dzīvot, cīnīties, iet uz jaunām uzvarām un panākumiem,” saka Elita Skrupska.

Jāzeps Korsaks ir viens no tiem, kurš šo simtgadīgo skolu absolvēja pirms vairāk nekā pusgadsimta, bet atmiņā joprojām tieši 1. klase.

“Pabeidzu Vaboles vidusskolu tālajā 1955. gadā. Tie bija ļoti nabadzīgi pēckara laiki, uz skolu daudzi devāmies basām kājām. Mūsu 1.klase toreiz bija liela - ap 40 skolēniem, sēdējām pie gariem soliem, pa 10 skolēniem pie viena sola.”

Tieši ceļš uz skolu atmiņā palicis arī Vaboles skolas absolventam Antonam Somam, tāpat kā pati to gadu skolas dzīve, skolotāji.

“Atceros savu pirmo skolas dienu, kad pa dubļainiem ceļiem 1956. gada 1. septembrī atnācu uz 9. klasi. Tolaik klasē mācījās vairāk ne kā 30 skolēni, cits citu nepazinām. Es biju tāds mazs, slimīgs, bet kustīgs puika. Mācīties gribējās. Atceros savu klases audzinātāju, viņa mums 11. klasē bija rīdziniece, un mūs visu klasi 1959. gadā ar kravas automašīnu aizveda ekskursijā uz Rīgu. Piekabē, bez tenta, tagad tas ir vienkārši neiedomājami.”

 Tieši  skola arī ievirzījusi viņu tālākajā dzīves ceļā, atzīst Antons Soms.

“Ja pirms vidusskolas gribēju tehnikumā apgūt agronoma specialitāti, tad pēc skolas absolvēšanas nolēmu kļūt par melioratoru.”

Šobrīd Antons Soms ir viena no lielākajiem Daugavpils novada uzņēmumiem- “Meliors Krauja” dibinātājiem,  un par mūža ieguldījumu būvniecības nozarē pērn  saņēma gan Būvindustrijas lielās balvas „Pamatakmens” Atzinības rakstu, gan bija viens no trim daugavpiliešiem, kurš apbalvots ar Latvijas Valsts aizsardzības fonda „Lāčplēsis” Goda zīmi bronzā par mūža ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā un Latgales uzplauksmē. 

Tas ir skolas un skolotāju devums, un tieši mazās lauku skolas,  tāpēc reformu gaisotnē ir jānovērtē šo lauku skolu nozīme, skolas simtsgadē saka Vaboles vidusskolas direktore Elita Skrupska.

“Tas, kas šobrīd ir šī lauku latviskā identitāte, mēs to iznīcinām, lai vēlāk  atkal par lielu naudu radītu no jauna. Tas ir nepieņemami. Jācer, ka nāks kāds varenāks spēks un sūtīs pareizas domas, un Latvijas lauki attīstīsies.”

Vaboles vidusskolai, iesoļojot savā otrajā gadu simtā, līdzīgi kā daudzām citām mazajām Latvijas lauku skolām, tas jau būs jauns izaicinājums.